aga - Post a comment

aga

06:20 pm

Dazhaadi. Nevar taa par visiem ar vienu vaardu izteikties. Lai gan varbuut tieshi tas arii ir iistais vaards, dazhaadi.
Manaa pirmajaa darba dienaa mums bija taada kaa ievadinstruktaazhas sapulce. Telpaa bijaam kaadi 30 cilveeki. Kopumaa paarstaaveetas 11 valstis. Un katram ir savs celjsh un plans, un Londona ir vairaak pieturas punkts nekaa gala meerkjis. Un visu laiku notiek cilveeku pluusma. Vieni aizbrauc, citi uzrodas vietaa. Peedeejaa laikaa daudzi austraalieshu paari no pazinju loka paarceljas atpakalj. Taapeec nav praata darbs kaadam iipashi piekjerties. Var draudzeeties, bet tad pienaak prombraukshanas briidis, un tas briidis pienaak vienmeer.
Un tad ir taa pieklaajiiba. Atvainojas, pirms veel vispaar uzkaapj uz kaajas. Luudzu un paldies biezaa slaanii. Un tas pilniigi nevajadziigais “kaa tev iet”, uz kuru neviens nemaz negrib dzirdeet atbildi. Un ja uz ielas nejaushi nokjeras acu kontakts, tad anglis noteikti ieviebs sejaa kaut ko liidziigu smaidam. Pat, ja pasham galiigi negribaas smaidiit, un tad ir taada seeriiga izteiksme ar uzrautiem luupu kaktinjiem un mutee iesuuktaam luupaam. Es nedomaaju, ka taa ir liekuliiba. Vienkaarshi audzinaashana.
Un tad nekad nevar saprast, vai vinji grib buchoties, uz viena vai abiem vaigiem, vai arii apskauties, vai pietiek ar rokas spiedienu. Un apskaujaas ar atshautu dibenu, tip negribaas, bet vajag. Es saakumaa taa riktiigi, pa savam – ka jau grib skauties ta lai iet. Samulsinaaju cilveekus.