Saprotiet, es vienkārši mīlu savu logu. Es no rīta vēl nemaz netaisu aces vaļā, guļot izstiepju no segapakšas pliko, balto roku un lēni ieņurcu plaukstā visu biezo zīda aizkaru. Tā ir pirmā ņiprā rīta kustība - atraut aizkaru vaļā. Un tad acis.
No guļus stāvokļa var ieraudzīt vai nu vienu vai otru bildi. Krāsaino vai melnbalto. Jo ir jau tikai saules un bezsaules rīti. Šorīt bija "nenormāli zilā ar nenormāli zaļo" bilde.
Un vakaros pa diagonāli rāda saulrietus. Katru vakaru vienu. Tagad ir lapas un pusīti viņas iešņauc, bet es nedusmojos. Jo tas koks tieši man degungalā ir uzziedinājis bumbuļapaļus baltu ziedu ķekarus.
Šis ir labākais logs, kāds man jebkad ir bijis.