Kad es tā apsēžos un uzlieku rokas uz burtiem, nekas negrib rakstīties. Visādas uzkritušās brīvdienu domas un atklāsmes ir iesakņojušās asinsritē un nav konvertējamas tekstā. Un par ko tad vēl? Par to, kā lasīju un lasīju, un klausījos un klausījos, un minos un pūtu burbuļus, un dziedāju un mēzu. Vai vajag? Es domāju - man. Liekas, ka neliekas.