|
|
|
November 20th, 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) afs | 05:08 pm - Domas # 2
Atvainošanš kā domāšans slinkums.
Kā kaut kas tāds ienāca galvā. Bieži dzīvē sastopamies, kad kāds atvainojas vai prasa piedošanu. Es neizskatīju visus variantus, bet no vairākiem radās šis secinājums. Piemēram, cilvēks izved no pacietības un par to viņam iesit pļauku. uzreiz pēc tam, tas, kas iesitis sāk atvainoties un prasīt piedošanu. Secinājums neapdomāta rīcība. Ja būtu vairāk padomāj-is (usi)tad nebūtu tā pļauka iesista. No viena cilvēka redzes viedokļa iesit pļauku un ar atvainošanos to nolīdzina un dzīvo kā nekas nav bijis. No otra cilvēka redzes viedokļa saņemto sitienu ar vārdiem nevar nodzēst.
Cita situācija. Nokavē viesības un atvainojies par kavēšanos. Sekas nav padomāts par laika izplānošanu.
Tagad šim visam var meklēt attaisnojumus. Attaisnojums ir pretējs, jo te ir atkal pa daudz domāts, pat tik daudz domāts, ka nevienā situācijā nebūs cilvēks vainīgs, jo vienmēr var atrast attaisnojumus. Brīžiem tā vien liekas, ka visa dzīve uz attaisnojumiem ir balstīta.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |