04:55 pm
Vispār netālu no manām mājām šeit kādreiz dzīvojis Van Gogs. Manām mājām... Savādi to beidzot pasacīt. Atzīt, padomāt, gandrīz tā arī sajust. Jo patiesi šeit ir manas mājas pašlaik. Mana ģimene. Man grūti sokas ar to "mans" paušanu un domāšanu. Es bieži neuzdrīkstos. Jo tā taču esmu tikai es un vai tad tikai es esmu pelnījusi, ka man ir. Man vajadzētu vairāk apzināties, kas ir mans. Piemēram, mana viesistaba, kurā dzīvesbiedra meita no iepriekšējām attiecībām ciemojoties izmētāja savas drēbes un es ilgi griezu pie sevis zobus, līdz beigās tomēr atvēru muti un liku savākt. Jo ne jau es esmu ciemiņš šeit. Kaut gan tas ir tik dabiski intuītiem visur justies kā ciemiņiem, es tomēr negribu būt ciemiņš pati savās mājās, pati savā dzīvē... Varbūt tas būtu punkts, kas jāuzstāda. Es tik daudz vēroju cilvēkus, kuri absolūti nejūtas kā ciemiņi, un apbrīnoju šo spēju, tik ļoti to iekāroju. Tātad mērķis — nebūt ciemiņam.Novembra beigas tikmēr savērpušas nobrūnējušu lapu čupas ietvju malās. Nav auksts. Ir vienkārši tumšs. Un turpinās būt tumšs. Turpinās būt rudens. Decembris sniegu visdrīzāk neatnesīs. Gribas kā pirms gada pastaigāties pa izgaismoto Londonas centru. Un vēl nedaudz gribas arī Ziemassvētkus. Nomest kādus kilogramus. Izskatīties skaistai. Priecāties par dzīvi.