...

Aizvien vēl sastopu sevī bailes. Bailes uzticēties, bailes ļauties. Sastopu sevī tieksmi rakstīt savus scenārijus, savus stāstus galvā, nezinot, ko patiesi domā vai dara otrs cilvēks. Šīs mazās lielās vājības, kuras manī aizvien ir. Nedrošība. Nepārliecība par to, ka es varētu būt vajadzīga, kāda esmu. Ne kāda labāka manis versija, bet vienkārši šī neideālā es. Tā nu skatos acīs savām mazajām lielajām vājībām, savām bailēm. Un zinu, ka ir jādzīvo par spīti tām. Ka ir jāriskē. Jo tās sāpes jau nekad nemaz nav tik sāpīgas kā mums šķiet. Sāpīgāk ir nedzīvot. Bet, ja reiz izdarām izvēli dzīvot, tad tā ir mūsu pašu izvēle. Izvēle gūt šo pieredzi, riskējot ar sāpēm. Un savā ziņā tā ir rulete, kurā ne par ko nevari būt drošs. Nezini, kas uzkritīs, kad rats pārstās griezties.