...

10:45 am

Dzirdēt, kā tevi aiz muguras aprunā. Dzirdēt agrāk sirsnīga un iemīļota kolēģa skarbo un neiecietīgo toni, izsakoties par tevi un šķietami tik netaisnīgi... Bet. Laikam ar katru no visiem šiem atgadījumiem es augu robežu ziņā. Arvien vairāk iemācos to, ka nevēlos būt visiem laba, ka pretimnākšana un cilvēcīgums ļoti bieži nemaz netiek novērtēti, jo daudzi cilvēki dzīvo paši savā rieksta čaumalā, neredzot tālāk par personīgajām interesēm. Un mācos arī to, ka sirdi darbā un kolektīvā nevajag ielikt pilnībā, tikai tik daudz, cik jūti, ka nesāpēs, ja nodos, jo tā atkal un atkal notiks. Sirdij vajag atstāt rezervi. Priekš sevis paša. Priekš izaugsmes iespējām. Priekš mirkļiem, kad iespējama beznosacījumu mīlestība. Mācos to, ka daudziem patiesi ir smagas un neatrisinātas personīgās problēmas un tās tiek pārnestas uz darba vidi, tiek meklētas vainas citos un institūcijā, lāpīta pasaule un sevi graujoši kalpots sabiedrībai vai tās grupām, bet tā nav atzīstama un slavējama pašaizliedzība un cilvēkmīlestība, tas ir sevis paša noliegums, kas liek no vienas puses valkāt sirsnīga cilvēka seju, bet no otras — perināt neapmierinātības tumsu, kura pa laikam eksplodē pār apkārtējiem negantā formā. Un beigu secinājums ir tas, ka mēs katrs saņemam to, ko esam pelnījuši. Tā vienkārši ir. Un katram jāmācās no saņemtā, jāizdara secinājumi.