...

04:13 pm

Braucu autobusā un pārvācos uz dzīvi savā galvā, kur man ir maza, kupla eglīte podiņā, daudz skaistu bumbu, un tik ideālā tonī sarkana apakšveļa, kā šodien redzēju Linedex veikalā. Un vēl esi Tu. Jā, es varētu mierīgi dzīvot savā galvā, savā iztēlē, savās fantāzijās. Vēl domāju par M. Ilgas pēc viņa, kurām nav risinājuma. Un tieši tobrīd, kad par to domāju, reālajā pasaulē mana mēteļa kabatā iezvanās telefons un uz ekrāna rēgojas viņa vārds. Mēs runājam, dzirksteles šķīst, bet tam tieši un neapstrīdami nav risinājuma.

06:12 pm

No rītiem viņš pavada savu sievu uz vilcienu. Viņiem abiem ir pāri 40. Viņš vienmēr viņu apskauj, skūpsta, vienmēr sargā kā acu raugu. Tajā pat ir kaut kas mazliet slimīgs, bet varbūt man tā tikai liekas. Viņa ir vēsāka un tāda kā nedaudz neapmierināta, tomēr es nojaušu, ka tā ir tikai tāda reakcija. Patiesībā viņai patīk, ka viņai ir tāds ļoti gādīgs, ļoti mīlestību demonstrējošs vīrs. Vienreiz es viņam uzsmaidīju, šim vīrietim. Un mēs sākām sveicināties. Viņa gan mani nesveicina. Šodien ieraudzīju viņus abus lielveikalā. Viņš, kā vienmēr, straujš, aši piekrauj iepirkumu ratus ar visu dzīvei nepieciešamo un neaizmirst arī viņu ik pa brīdim apskaut un piespiest sev klāt, jūsmīgs un laimīgs, prieku ģenerējošs. Centos, lai viņi mani nepamana, un lavījos prom. Negribēju traucēt, negribēju tikt pamanīta visā šajā briesmīgajā lielveikalā viena ar saviem sapņiem sev galvā kā čaukstošu zīdpapīru.