...

09:25 am

Pieceļos, uzvāru kafiju un vēroju, kā zīlītes laidelējas ap putnu barotavu. Visas šīs nepilnīgās dzīves viducī tik pilnīgs mirklis, tik īsts un patiess fragments, ka es kādu laiku palieku, ieslīdējusi tajā kā straumē, kas mani nes.

08:23 pm

Lieliskais vīrietis saka, ka es pa viņa sapņiem vien dzīvojoties. Bet es braucu mašīnā, ko vada U., un man ir kaut kā ļoti skumji. Ir cilvēki, kam dzīve vienkārši iedod kaut kādas lietas — māju, mīļoto cilvēku. Un tad ir cilvēki, kuri pieliek dažāda veida pūles, lai to iegūtu, bet neiegūst. Jo dzīve vienkārši neiedod. Kāpēc tas tā notiek un kādas ir likumsakarības, es patiesi nezinu. Bet šie jautājumi, šī biedējošā vientulības sajūta mani reizēm dzen izmisumā. U. iezvanās telefons, un es redzu uz tā ekrāna viņa sievas bildīti. Viņš atbild uz zvanu. Saruna ir pavisam īsa. Bet es jau iztēlojos viņu mājās, viņu ar visiem viņu abu plāniem, ciemiņiem, radiniekiem un citām lietām. Un reizē es redzu savu dzīvi. Un tā ir patukša. Nē, tajā ir zināmas lietas un cilvēki, bet maz, vienmēr maz. Tajā vienmēr ir ļoti daudz telpas kādam, kurš tā arī nav atnācis.