07:40 pm
Sēžu vienā no savas dzīves garlaicīgākajiem randiņiem un, lūkojoties uz pretimsēdētāju, mēģinu sevī apspiest vēlmi pateikt — Piedod, tu mani garlaiko. Mums neveidojas nekāds dialogs. Un es tagad vienkārši vēlos iet mājās. — Bet varbūt nevajag pārvarēt šādas vēlmes, varbūt uzreiz pa tiešo jāpasaka, nekavējot ne savu, ne otra cilvēka laiku, velti neizšķiežot enerģiju, vēloties būt saudzējošai un taktiskai. Tomēr es izmoku līdz galam savu tējas tasi un, kad vairs nespēju izturēt, atzīstos, ka mani neinteresē viņa izvēlētais sarunu temats.— Kas tevi interesē? — viņš tad jautā.
— Nezinu, — paraustu plecus, — laikam nekas. —
Un tad mēs beidzot varam iet mājās.
Iekāpju vilcienā, apsēžos pie loga un pēc laika pamanu sēdētājai pretējā rindā mandarīnu miziņas uz sēdekļa malas. Šis skats liek man pasmaidīt, un es aptveru, ka tieši tobrīd un tajā mirklī esmu kaut kā absolūti un pašpietiekami laimīga. Aiz loga slīd vienkārša novembra tumsa.