...

07:24 am

Gultā viņš pasniedza man vīna glāzi un konfektes. Es gulēju, lēnām malkoju dzērienu un domāju par īstajiem cilvēkiem, kurus nesastopu. Ar kuriem nebūtu šis vārdu, šis sarunu tematu trūkums, šī iekšējā nemājīguma sajūta, lai arī cilvēkam līdzās nav nekādu īpašo vainu, vienkārši cilvēks. Kā es gribētu vienreiz sajusties mājās ar kādu! Tā, ka tam ir jēga un nākotne! Ka tas nav tikai šis gausais mirklis, pēc kura mēs ar atvieglojumu izšķīdīsim katrs savā dzīvē. Bet, lai nu kā, man ir skaistākais rožu pušķis ever. Mācos priecāties par to. Vienkārši. Bez apceres. Mācos neslīgt ilūzijās un skumjās. Nav arī laika. Lietus aiz loga katru rītu nopakšķ celšanās laiku, un dzīve mani iesūc sevī.