...

11:30 am

Liekas jau, ka esmu ieziemojusi. Ieziemojusi darbā. Sapņos redzu tabulas un atskaites. Brīvdienas nosēžu pie datora, mēģinot saņemties padarīt nepadarīto. Lielāko daļu laika aizņem tieši saņemšanās, jo negribas, jo labpatīkas tāpat vien niekoties ap laiku kā ar tējkaroti pa ievārījuma burku, neko nopietnu ar to neiesākot. Tepat aiz loga ir rudens, tāds pavisam nogatavojies. Katra diena ved arvien tālāk iekšā vēsumā, pavisam citā gaisā, pavisam citā sajūtā. Bet ir labi. Jo es neraudu. Pagājušosvētdien izdzēru vienu vīna glāzi pie M. Pa nedēļas vidu dzēru kafiju ar U. Pa brīdim nolūkojos dabā un pieķēru sevi iesūcam to sevī, cik vien jaudas. Bet viss pārējais liekas kļuvis par darbu vai par domām par darbu. Brīžiem liekas, ka no koķetēšanas ar dzīvi esmu pārgājusi uz patiesu un nenovēršamu pieaugušo dzīvi. Atbildība, pienākumi. Bet patiesībā arī tas ir tikai tik nopietni, cik to uztveram. Baudai man pietiek ar vienkāršu brīvbrīdi. Vienkārši ar to, ka uz mirkli drīkstu nedarīt neko derīgu, neko vajadzīgu.