08:38 am
Mēs esam zaudējuši normalitāti, mēs — vīrieši un sievietes. Ir izaugusi jauna vīriešu versija, kurai seksā vajag sievieti iegūt tieši tajos caurumos, kas pēc dabas nav bijuši paredzēti baudas gūšanai viņai, bet klasiskie varianti viņus garlaiko un neiekārdina. Jā, var strīdēties par to, ka ir sievietes, kas gūst baudu no orālā seksa sniegšanas, kuras interesē tikai un vienīgi loceklis ar savu locekļa izskatu, garšu un sēklas noplūdi un nekas vairāk. Ir dzirdēts arī par sievietēm, kuras beidz tieši no anālā seksa. Man tas ir noslēpums, bet es pieņemu, ka ir dažāda vaida cilvēki ar dažāda veida fantāzijām, kas piesvilina baudas degli. Un tomēr savādi, cik tālu mēs esam aizgājuši no tā, ko daba paredzējusi mums kā savienošanās aktu. Cik tas kļuvis neinteresants un nesvarīgs. Mēs esam kļuvuši par pretēji karojošām nometnēm — mēs — vīrieši un sievietes. Mēs sastopamies nevis, lai viens otram sniegtu, bet gan, lai cīnītos par tiesībām saņemt. Vīrieši, kuriem vajag netradicionālus caurumus un netradicionālus attiecību modeļus, lai tikai nenonāktu devēja lomā, lai tikai neizbaudītu to, ka sieviete var būt arī laimīga tādēļ, ka guvusi no vīrieša to, kas viņā iekodēts. Un sievietes, kas meklē veidus, kādos uzvarēt cīņā. Mēs esam pazaudējuši normalitāti un viens otru. Un katrreiz, kad ieraugu, ka tas aizvien ir iespējams, ka ir cilvēki, kuri sastopas, kuri mīl, kuri sniedz viens otram, esmu aizgrābta par šo brīnumu. Kā būtu, ja augi pārstātu apaugļot viens otru ar ziedputekšņiem, ja viņiem pēkšņi tas šķistu garlaicīgi un neinteresanti, ja tā vietā viņi izdomāto ko jaunu, ko vienpusēju? Ja katrs savus ziedputekšņus gribētu paturēt tikai pats sev un nelaist klāt bites?