...

Ne uz sevi.

Ne uz viņu.

Es vairs arī nejūtu neko īpašu, nekādas satraucošas emocijas. Esmu izgājusi ārpus emociju telpas. Esmu atslēgusi jūtas. Jo es vairs nespēju.

Vienīgais, es jūtu pateicību. Pateicību dzīvei, ka man bija lemts mazliet iemīlēties, mazliet atvērties, mazliet piedzīvot īstumu. Vismaz sevis pašas īstumu. Nenoliegtu, nepiesegtu īstumu.