07:46 pm
Sēdēju šodien pie ezera pēc peldes, U. glāstīja manu muguru un mēģināja knakstīties, un es, lai arī it kā laimīga pēc peldes un ar alu, un pie dabas, kur viss ir pati pilnība, tomēr sajutos nogurusi. Vērojot, kā novakares saule piespīd zāli mežmalā, es sajutu kaut kādu pamatīgu noguruma atskārsmi par visu. Vairs nav spēka pretoties dzīvei, kāda tā ir. Un nē, tas nedara mani nelaimīgu. Tas īstenībā neizsauc nekādas emocijas. Vienkārši — notiek tas, kas notiek, es vairs negribu spēlēt pretī. Reizē negribu arī palikt šajā situācijā. Vēlos, lai kaut kas mainītos. Lai kaut kas jau būtu mainījies. Pat ja man no tā bail. Vēlos nobāzēties. Lai ko tas arī nenozīmētu.
Jautāju U., vai viņa māja paliktu viņam, ja viņš šķirtos no sievas. Viņš atbildēja, ka neesot par to nekad domājis, un tas mani pārsteidza. Īstenībā daudziem cilvēkiem ir ērts ne īpaši laimīgas kopdzīves modelis. Viņi stāsta, ka viņus nesaprot, norāda uz daudzajām pretrunām, bet īstenībā nemaz pat neapsver iespēju aiziet no tik nesaprotošā partnera. Jo tad nāksies uzņemties pilnīgu atbildību par sevi. Pierasts neīstais partneris atļauj viņiem iekārtoties zināmā uzgaidāmās telpas komfortā. Strīdi mijas ar panesamākiem posmiem, un lēnprātīga nogaidīšana kļūst par dzīves moto. Nezinu, vien man liekas, ka viņu īstā uguns ar to top apdzisusi. Bet tai pat laikā ir vairāk nekā skaidrs, ka mēs katrs esam gatavi tikai tam, kam esam. Un dzīvi steidzināt nav jēgas. Robežšķirtnes agri vai vēlu pienāk.
