...

09:53 pm

Pēdējā laikā es īpaši augstu vērtēju darīšanas pasauli. Dzīvi, kas tiek piepildīta ar pārgājieniem, agriem rīta skrējieniem mežā, dārza sakopšanas darbiem. Dažreiz tas liekas tik ticami — ka es spētu dzīvot šajā darāmo lietu pasaulē un vairs nedomāt tik ļoti daudz, neanalizēt. Dažreiz tas izdodas patiesi ticami. Nav vairs citkārt ierasto brīvdienu asaru un izmisuma uzplūdu. Liekas, zāles — darīšana — ir atrastas. Tomēr cauri visam tīri veiksmīgajam plūdumam kā čaukstošs konfekšu papīrītis ir izlocīta tā otra eksistence. Aizeju uz tikšanos ar kādu jaunāku puisi, un pēc tam naktī nespēju mierīgi gulēt, jo man liekas, ka viņam ir jābūt līdzās, te — visur ap mani. Beziemesla fantoma vēlme. Vai M., ko dažreiz redzu sapņos, par spīti kaudzei viņa zvanu, uz kuriem neesmu atbildējusi. Kaut kādā brīdī mana nelaimīga mīlas dzīve mani noķer un iepūš acīs savu skumju miglu. Bet citreiz vienkārši ir tik pilnestīgi labi, tik gandarījoši un piepildoši dzīvot vienkārši sev, būt, piederēt sev pašai. Un es aizliedzu sev domāt, saku kuš, nav nekādu skumju, nav nekādas nelaimīgas mīlas dzīves.