...

09:31 am

Viss, kas notiek, ir visai likumsakarīgi. Visi notikumi ved pretī kaut kam vienam, kaut kam, ko sauc par beznosacījumu mīlestību. Tas ir mans koans, mana mīkla, mans uzdevums, mans kubiks-rubiks. Reizēm to vienkārši saprotu, aptveru, ka notikumi un pārdzīvojumi visu laiku papildina viens otru, lai pamazām padarītu mani brīvu no prāta apsvērumiem, aprēķina un bailēm. Jo vairāk piedzīvo, jo mazsvarīgāk liekas sevi nostatīt aiz aizsargvaļņiem, neskatoties uz to, ka dzīve tevi liekas laužam. No šiem lūzumiem tu audz un veidojies par kādu, kam kādreiz vairs nebūs svarīgi izsvērt jūtas ar prātu, kas vienkārši ļausies un piedāvās sevi kailu, bez maskām un izlikšanās, un atsegtā ievainojamība padarīs laimīgu, ne nodarīs sāpes. Prāta apsvērumi un aprēķins nekur neved. Ne velti man patīk BDSM rotaļas, ne velti ik pa laikam meklēju veidus un cilvēkus, ar kuriem realizēt šīs fantāzijas. Gribu sasniegt to mirkli, to stadiju, kad ļaušos un atdošos kādam, pilnībā atsakoties no prāta darbības šņirkstiem fonā, nedomājot par to, ko no tā iegūšu vai arī ko zaudēšu. Otrs cilvēks nav darījums, nav pirkums. Ar prātu nav iespējams izvēlēties. Ar prātu nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kas mani nomoka gadiem ilgi. To var izdarīt tikai, lēnām atverot sirdi, kā atdarot acis, tik lēni, cik nepieciešams. Es visu laiku mostos, kaut reti to apzinos.