...

07:01 am

Kaut kā arvien skaidrāku sāku izjust karmas ķermeņa līnijas savā dzīvē. Katrreiz, saduroties ar tās nospraustajām robežām, kaut kas manās sajūtās mainās. Cilvēki sadzīvo ar visu ko, tas ir apbrīnojami. Tāpat kā krūms izvijas cauri žoga režģim, lokot savu stumbru, arī cilvēks ar gadiem piemērojas it visam. Dumpīgums un dusmas ar laiku nolietojas un apslāpst. Ir tik daudz mēģināts. Daudz dažādu lietu. Ar laiku sāc aptvert, ka tam nav nozīmes. Ka "ja vien tu vēl vairāk pacentīsies" reāli nedarbojas. Nekāda iespringšana neko nerisina, kaujinieciskais gars. Karmas rats turpina griezties, klusi švirkstēdams gaisā. Budisms māca neuztvert to nopietni, nepieķerties savai karmai. Pat ja tavi stāsti atkārtojas atkal un atkal, tavas neveiksmes apmet jau tik pazīstamo cilpu tev ap kaklu, neturies pie pārliecības, ka tas nemainīgi definē tevi un tavu dzīvi, mācies nepiešķirt tam nozīmi. Tavs pērtiķa prāts to vēlas. Prāts pieķeras negatīvajam un to vēl pastiprina, maļot un pārmaļot. Bet tev vienkārši rotaļīgi viss jāatlaiž. Un tur sākas līdzenumi. Pat ja karma nemainās, sākas gludi, skaisti līdzenumi. Tā notrāpīt nemaz nav tik viegli, bet ar laiku tu aizvien dabiskāk aizplūsti tajos līdzenumos.