...

09:18 am

Dažreiz es jūtu, ka dzīve pati par sevi kaut kā ļoti pieaug. Ka aiz visām bēdām un neveiksmēm stāv arī citi mirkļi. Ka ir brīži, kad dzīvojam it kā pavisam vienkārši, bet negaidīti pilnestīgi. Lai kas arī nebūtu noticis pēdējo gadu laikā, lai kādas pilnīgi pretējas lietas vēlmēm un iecerēm, lai cik sāpīgi reizēm netiktu iedragāta sirds, to visu ir pavadījuši absolūti pilnīgi dzīves izjūtas momenti. Kā U., kurš vakardien vārtās pa manu gultu un skaita kaut kādu dzeju, kamēr es kravāju mantas, ko viņš man palīdzēs aizvest. Aiz loga noskan pirmais šī gada negaiss. Un tā ir dzīve, pavisam īsta, patiesa un neapgāžama dzīve, tās nav ne ilūzijas, ne iedomas, ne nākotnes vēlmes, kurās mēs mēdzam sapīties un aizmirst par vienkāršo būšanu tajā, kas ir. Mana karma patiesi ir izrādījusies diezgan smaga, tas ir nenoliedzami, brīžiem nolaižas rokas, un es nezinu, ko iesākt, patiesi nezinu, bet beigās dzīve ir kā gadalaiku maiņas, kas notiek pašas no sevis, kā lietus, saule, mākoņi, tas viss norisinās, un to nevar ne apstādināt, ne paildzināt, ne aizstumt prom. Nav arī jēgas to piemērīt savām vēlmēm vai sabiedrības standartiem. Ir vienkārši jāpieņem, ir vienkārši jābūt ik mirklī, kas notiek, ik situācijā, kas piemeklē. Nav citas īstenas izvēles. Bet ir ieradums bēgt. Bēgt no tagadnes, sapņot par to, kā nav, iedomāties, iztēloties, rakstīt pasakas sev galvā, pasakas kā asakas. Tomēr aizvien vairāk pārņem sajūta, ka dzīve pieaug. Gluži kā cilvēks, tā nobriest. Un arī es. Vienkārši.