09:11 am
Ir tik tīrs saullēkts. Es atlaižu visu, un iztēlojos tikai to. Kā pirmo saulesstaru miglainais kūlis pieskaras rasas klātiem zāles stiebriem. Un vienmēr ir cerība. Lai kas arī nenotiktu, vienmēr saglabājas tā cerība, ko līdzi sev nes tādi rīti. Ka ir kāds liels spēks, kas vēl mums labu. Kāds glāsts, kurā mēs visi esam iekšā. Saule.
06:38 pm
Dzīve ir dzīve. Dzīve vienkārši ir dzīve. Mana vecmāmiņa ir ļoti veca, viņas ķermenītis lēnām brūk kopā. Kad viņa manī raugās ar to prasošo, uzmanību gribošo skatienu, es saprotu, ka ir vienkārši jābūt. Reizēm vienkārši jābūt priekš citiem. Un jāpieņem dzīve, kāda tā ir. Notikumi. Cilvēki. Tas, ka lietas nenotiek tā, kā sapņo, kā vēlies un alksti, kā liekas, ka tev pienākas. Varbūt man ir sāpīgi. Varbūt ļoti. Varbūt patiesi neizsakāmi baidos no sava likteņa. Tomēr neko nevar padarīt. Ir jāpieņem visa šī kombinācija. Nevar izlikties, ka tas mani neskar, ka es kaut kur no šī visa varu aizbēgt, izvairīties vai izkarot sev ko citu. Nē, ir tieši tas, kas ir.