...

10:14 pm

Kaut kur apakšā ir jābūt jēgai. Jēgai kā gravai, kur beigās nonākt. Arvien tuvāk sev. Arvien tuvāk šīs dzīves mērķim. Un ļoti iespējams, tā nekad nebūs mierīgā, mietpilsoniskā laime, kuru alkstu. Un dažreiz es ļoti gribu padoties, ļoti, ļoti. Bet laikam jau neprotu. Apstrādājot fotogrāfijas, lūkojos vīrietī, kas man patīk. Lūkojos un apzinos, jā, patīk. Un tas taču ir reti, tas ir gandrīz unikāli, ka tā atgadās. Un arī es patīku, patīku pretī. Bet tad man tas jāatlaiž. Atkal. Vienmēr. Runā, ka viss jāatlaiž. Arī panākumi. Sasniegtais. Atziņas. Viss, ne tikai bēdas. Ne tikai šī sajūta, ka kaut kur iekšā manī ir līdz nemaņai atdauzīts gaļas gabals, un šis gaļas gabals ir mani sapņi, mana varbūt pat sirds, tas, uz ko es ceru, kas liekas man nepieciešams. Tas viss pārvērties tādā truli bezjūtīgā jēlumā, kas klusi šūpojas manī turpu-šurpu, klusi, jo uz pilnu skaļumu griezt nevar, tad sāpes būs pārāk visaptverošas. Bet ir tādi trokšņi, ko ar ausīm nemaz nedzirdi, neuztver, tomēr tas nenozīmē, ka skaņa neizurbjas tev cauri. Izurbjas, un kā vēl. Bet apakšā ir jābūt jēgai. Ir jābūt gravai, kur beigās nonākt.