08:51 pm
Šodien manas acis ir lielas, tumšas un spožas. Spogulī sevi pat neatpazīstu — skatos uz kādu skaistu, savdabīgu sievieti, kas nezkādēļ nonākusi manā redzeslokā. Viņas acis ievelk sevī un hipnotizē. Vai tāda ir dzīves patiesā āda — šādas acis un to tumšais spīdums?Esmu atļāvusi visam kam notikt pēdējā laikā. Esmu atļāvusi sev dzīvot vienai un kā man labpatīkas. Esmu atļāvusi sev ēst visu to, kas man ļoti garšo, un ēst to ar milzu baudu. Esmu atļāvusi sev iet uz dažādiem randiņiem. Esmu atļāvusi sev pāris riežu tikties ar māksliniecisku vīrieti, kurš vienmēr aiztiek savu sirmo matu ķīpu, kas mūždien krīt sejā. Viņam patīk gaidīt pie puķu veikaliem. Viņš ir pieklājīgs. Viņš vienmēr palīdz uzvilkt mēteli. Viņam ir daudz zināšanu, viņš ir redzējis pasauli, un tas mākslinieciskums... tas ir baudāms kā patiesi laba šokolāde. Kaut arī viņš nav mans, un visbeidzot runa vispār nav par to, esmu sev vienkārši atļāvusi... būt, kā es esmu. Ne meklēt sevī pašai sevis kopiju, kādu citu versiju, tiekties pēc pārveidojumiem. Bet dzīvot. Un aizvien vairāk just ar sirdi. Ne domām, kas prātā, ne emocijām, kas ceļas augšup no saules pinuma, bet ar to gaismmieru, kas valda tajā punktā krūšu kurvja centrā, kur atrodas mana garīgā sirds.