...

Dīvaini ir būt šeit, nevis savās mājās. Dzīvot šajā mazajā dzīvoklītī ar industriālo Juglu aiz loga, un kaut kur mazliet tālāk guļošo ezeru, kas visā noraugās kā liela, pelēka, plaši atvērta acs. Klaustrofobiskas, dīvainas izjūtas. Tomēr esmu šeit. Un vienu nakti arī M. paliek pie manis. Mēs ejam gulēt tad, kad esmu iemigusi, skatoties kopā šausmu filmu. Miegā viņš daudz grozās un apliek man apkārt savu roku kā lielu un smagu ķetnu. Tomēr tagad viss ir citādāk. Viss vienkārši ir citādāk. Dzīve ir dzīve. Pieņemšana padodas dabiskāk. Būšana esošajā mirklī. Vienkārši būšana šeit. Es vienalga esmu es, arī tad, ja man blakus guļ M., esmu kā vientuļa zvaigzne kosmosā, kas laiž savus starus tālu, tālu. Tas ir mūsos visos. Un tā būtību nemaina ne vieta, ne laiks, ne arī cilvēki mums līdzās. Sestdien nogāju gar ezeru. Kliedza pīles. Cilvēku nebija. Tikai pelēkā, pusziemā iegumzītā ainava. Cik daudz dzīvju jau pagājis, es nodomāju. Un tagad es esmu šeit.

Jā, es  esmu šeit. Es gatavoju vakariņas M., un viņš sēž uz virtuves ķebļa, pēdas pastūmis sev zem dibena, un stāsta, ka tas ir sens ieradums no dzīves lauku mājā ar aukstu flīžu grīdu, kad, no rītiem izlienot no gultas, sala kājas. Un tobrīd es redzu visu. Redzu viņu kā bērnu, sevi kā bērnu, mūsu jocīgos, senos paradumus, mūsu dzīvju vienkāršību un reizē unikalitāti. Tā viss ir, un tas paralizē ar šo tīro uzskatāmību. Brīnums, ko mēs katrs pieredzam savas dzīves piedzīvojumā. Viss, kas mūs padara par mums pašiem, visa šī pieredze. Skaistums, ko tas nes sev līdzi, ir sprādzienam līdzīgs.

Es vairs nedomāju par to, vai es varētu būt attiecībās, vai es spētu. Es zinu, ka varētu. Ka spētu. Ka es paliktu es pati. Ka es paliktu šeit.