...

10:39 pm

Visām šīm cīņām un svārstībām ir jēga, un jēga ir savas bezspēcības apzināšanās. Varbūt mums tiešām reizēm jāaizdzīvojas līdz tam, ka nav vairs īpašas izvēles, atlicis tikai viens variants. Padoties, novelt šo visu no saviem pleciem, atlaist. Apjēgt savu bezspēcību. Ar mani tas nenotiek pēkšņi un neatgriezeniski, tomēr bezspēcība nāk man aizvien tuvāk klāt, un reizēm es iekrītu tās apskāvienos. Vēlme iet racionālā prāta diktētajās cīņas arēnās izzūd arvien vairāk. Tur nav rezultātu, tādā veidā neko nevar panākt, tikai nomocīties, un es esmu liels nomocīšanās speciālists, Tomēr kāda laime ir kaut uz mirkli kļūt brīvai no cīņas. Un vienkārši būt dzīvai. Paļauties uz augstāku spēku. Jo pati es savu dzīvi sakārtot nevaru. Mani centieni visus pēdējos gadus ir bijuši tik skumīgi mokoši, kamēr patiesībā esmu uzdevusi tikai vienu svarīgu jautājumu: vai padoties? Un nekad neesmu uzdrīkstējusies atbildēt ar: jā. Bet atbilde vienmēr ir bijusi mēles galā.