06:04 am
Šorīt pamostos ļoti agri. Kā vienmēr, kad mani kas uztrauc, es nespēju gulēt. Sēžu un skatos uz kursoru, kas mirgo uz baltā fona, un domāju, ka es varētu uzrakstīt tik daudz dažādu lietu, lai aizpildītu laukumu. Kopumā esmu savā dzīvē rakstījusi daudz dažādu lietu. Bet vai tas mani tuvina cilvēkiem? Vai tas ko maina? Šorīt, kad esmu viena ar uz baltā fona mirgojošo kursoru, man neliekas, ka vārdi spēj padarīt dzīvi labāku, ka vārdi spēj nodot pasaulei manu stāstu. Vārdi no visa izgrebj saasināto, jo tāda ir vārdu daba, kamēr pārējā dzīve paliek aiz priekškara, tā neietilpst baltajā laukumā, tā nav izstāstāma. Nevaru aprakstīt sveces ar sandalkoka aromātu smaržu gaisā, savu nekārtīgo rakstāmgaldu, nevaru aprakstīt savu jauno plānotāju sudrabainos vākos un sajūtu, pāršķirot lapas, nevaru aprakstīt zaļās, mitrās sūnas mežā, kurās iegrimst mani soļi, nevaru to, kā runā upe, skalodamās uz priekšu cauri brikšņiem, vilnas dzijas smaržu, nevaru aprakstīt cilvēkus, viņu dažādās sejas, balsis, domas, pieskārienus, glāstus, nevaru aprakstīt pati savas rokas, mierīgām līnijām guļam man klēpī. Pat tad, kad ir vistumšāk, es zinu, ka dzīvei ir jēga, mana asinsrite to zina, mana āda, kaut kas sens un pirmatnīgs manī to zina līdz pašam galam. Tumsa tikai pārliecina par tumsu, tāpat kā gaisma par gaismu. Arī sāpes grib palikt pašas pie sevis. Prieks. Līdzīgais meklē līdzīgo un mēģina to noturēt. Un mēs paši iestiegam savās komforta zonās, pat ja tās mūs pārāk tur uz vietas. Vajag daudz drosmes vissāpīgākajā mirklī nolemt, nē, es neko neteikšu, nē, es neļaušu birt vārdiem, tā vietā es mierīgi ieklausīšos savā elpā, varbūt es pat neraudāšu vai arī pārstāšu, ja to būšu sākusi darīt. Jo šis brīdis ir tikai fragments. Šī sāpju spoguļlauska manās rokās ir izlauzta no daudz lielākas bildes, ko es šobrīd nespēju saskatīt. Bet es zinu, ka bilde ir, un ka citreiz man atklāsies citas tās detaļas. Šīs nav visas iespēju robežas. Un tad ir viss. Mirklis ir aizgājis. Mēs ar melno kursoru esam noslēguši darījumu, samaksājot ar visdārgāko, kas mums ir. Svece uz palodzes rada mirgojošu mežģīņu gaismu rītam, kas ziemā izmisīgi kūņojas ārā no tumsas, bet reizēm neizkūņojas. Reizēm. Ne vienmēr. Un dzīve ir jādzīvo tā, it kā tajā veiktos, it kā tajā jau būtu vismaz daži vēlmju un sapņu piepildījumi, it kā laime pastāvētu. Un tad tā pastāv. Arī dzīve ir kā treniņš, kā vingrošana (ar tumsas atsvariem).