...

09:01 am

Manī ir iemitinājies patiess nogurums. U. pieskārieni un skatieni, kas atstāj mani vienaldzīgu, kārtējais kašķis ar M. Svētdien es biju pie M. Es sniedzu viņam to, ko viņš vēlējās. Es paņēmu līdzi pletnīti, es pavēlēju viņam, glāstīju un viegli iepēru viņa ķermeni, viņa locekli. Daudzās ādas strēmelītes kārdinoši slīdēja pār viņa ādu, apvijās viņa loceklim. Viņš mani uzrunāja kā kundzi. Tas ir tas, ko viņš vēlas. Un vēl minets. Tas ir tas, kas mani pašu atstāj vienaldzīgu. Es nejūtos ne fiziski, ne emocionāli gandarīta. Jo ir tikai prasība: nāc, dod, dod man. Uzstādījums, kas raksturīgs lielai daļai jaunu vīriešu. Tu esi te, lai mani izklaidētu, lai sniegtu man baudu. Jebkurā situācijā un brīdī domāšana pamatā ir šāda, un tu pret to neko nevari iesākt, jo tā ir absurda līdz pēdējam. Un tādēļ atkal strīds, tādēļ atkal kādā emocionālā brīdī tas mani aizskar mazliet personiski. Lai gan sen jau laiks to uztvert tīri filozofiski. Jo stāsts nav par mani, stāsts ir par viņu. Bet nogurums paņem. Rudenstumšais debesu satūkums, dienas, kas kļūst īsākas, tumsa, kas jau agri apgriež vakarus. Arī man gribas rezignēties no visa, kā to cēli izdara koki, nometot lapas. Atrast citus tematus un nodarbes, savus mērķus, kurus iespējams sasniegt un realizēt. Vai vienkārši atrast Laiku un Attālumu.