...

07:18 am

Norvēģijas vīrietis vakardien bija šarmants, labi ģērbies un labi smaržojošs. Tas man viņā patīk — ka viņš ne apjomīgos daudzumos, bet tomēr nežēlo priekš sevis labu apģērbu un aromātus. Staigājām pa seksšopu un izvēlējāmies priekš manis mantiņas. Reizē es vienmēr apzinos, ka viņam patīk mana jaunība un mans mākslinieciskais gars, viņš ir gatavs ieguldīt tajā, lai mani piesaistītu, es esmu mazliet tāpat kā labs apģērbs un aromāti. Protams, neatņemot cilvēciskās un draudzīgās puses. Tomēr, jā, es jūtos mazliet kā mantiņa. Viņš gan mani ļoti gaida atkal ciemos. Plāno, gatavo kaut kādus pārsteigumus, kurus man neatklāj. Bet man nav īsta aizkustinājuma par to, ne dvēseliska. Domāju, ka cilvēki, kuri nav precējušies vai nedzīvo ar kādu kopā, lieliski prot dzīvot paši sev un savai labsajūtai. Viņš ir nobriedis, glīti sapakots un labi uzturētā un trenētā augumā mājojošs pierādījums tam. Atliek tam pretī nostatīt U., kurš ļoti vēlas rūpēties par kādu citu, ne sevi, un kurš ir precējies. Ir cilvēki, kuri pamatā tiecas tieši pēc vientulības, pēc sevis saglabāšanas sev pašiem. Un ir tādi, kuri ne. Kuri izšķīst, atdodas attiecībās un kopdzīvē. No šī nevar izvilkt nekādu īpašo domugraudu vai risinājumu dzīvei, atbildi uz mūžīgo jautājumu — kāpēc un kā labāk. Es tikai zinu, ka kopš Mīlas, U. ir pirmais vīrietis, kas ir spējis mani aizkustināt. Un kaut kādā mirklī es biju gatava viņu pieņemt — pieņemt viņa vecumu, viņa visu, vien ne to, ka viņam ir mājas ar kādu citu cilvēku. Jo mājas kopā ar vīrieti man pietrūkst visvairāk. Tas ir tas fragments, ko mana dvēsele visvairāk alkst.