...

Kaut kas skaists ir šajos darbadienu vakaros, īsajās pastaigās, kas mums ir ar Fotogrāfu. Vienmēr strauji tuvojas saulriets, un mēs pavadām laiku pie kāda no meža ezeriem, notverot pāris fotomirkļu un runājamies. Daba ir skaista, mežs mierpilns, un esmu pirmoreiz kopā ar kādu vīrieti radošā līmenī, pirmoreiz man līdzās ir kāds tādā veidā radniecīgs.

Kad viņš atved mani mājās, es brīdi ļaujos viņa glāstiem. Tie ir ļoti maigi un rūpju pilni. Viņa pirksti glāsta manus matus, galvas ādu, rokas. Manī ieplūst tīkama enerģija. Esmu maza meitene. Bērns, kas savulaik nav saņēmis gana rūpes un gādību no vecākiem, kas pārāk agri izjutis trūkumu un skarbus apstākļus.

Es skumstu pēc savām mājām, pēc sava vīrieša, kas par mani rūpētos. Vienu garāmslīdošu mirkli es ļoti pēc tā skumstu. Bet tad es izkāpju no viņa mašīnas, dodos mājās un piezvanu M., kurš visu dienu sūtījis kaut kādas pusdepresīvi burkšķošas īsziņas. Brīdi es ar viņu runājos sava dārza tumsā, iesēdusies skujām piebirušā šūpuļtīklā. Viņam dzīvē esot tikai darbs. — Ko tu dari? — viņš jautā. Un tad es sāku runāt. Es stāstu visu. Par to, kā man gribas savas mājas un vīrieti, kas mani glāstītu. Ka man jāiekur krāsns, jo ir auksts, bet dūmvada caurule ir izrūsējusi un sabirzusi, un tā jāmaina, ir bīstami kurināt. Problēmas, vienmēr problēmas, un neviena, kas gribētu tās paņemt sev, kas sacītu "neraizējies, es to nokārtošu, tev būs krāsns, tev būs siltums". Pēkšņi manī kaut kas panāca vaļā, un es mierīgā, maigā balsī viņam visu izstāstīju. Ka esmu nogurusi no viņa ņemšanas. No tā, kā man pašai nav. Bet personiskiem apvainojumiem. Vienkārši. Un mēs ātri nobeidzām sarunu. Pusskumji maigi.