...

09:25 am

Jugla šorīt kaismīgi smaržo pēc liepziediem. Koki ir veci un grezni un slejas mums pāri kā kalni. Pats rīts ir miegains, un man šķiet, ka mēs visi vieglā snaudā redzam pusnomoda sapņus: mani vilcienu cilvēki, laiks, par kuru nevar saprast, vai tas silts vai auksts, un debesis, kas stumda tumšu mākoņu grēdas, nevarot izlemt par līšanu. Savā sapnī es dzirdu Zaļacaino vīrieti jautājam, vai esmu gatava ziedēšanai. To nevar noteikti zināt, es atbildu. Nevar gan. Es eju uz savu darbu kā puskrēslā nogrimušu pili, un es zinu, ka šī patiesībā ir karaļvalsts. Vakardien ienāk kāda paveca sieviņa un uzdāvina man savādus ziedus. Viņa tos izlasa ārā no maisiņa, kas atradies viņas mugursomā, atlasa 7 zariņus un pasniedz man. Viņa iesaka arī pareizo vāzi, kurā ziedi kārtojami. Es mazliet nobīstos no viņas, bet atvadoties viņa man novēl, lai piepildās puse no tā, ko es vēlos, tas jau būšot gana daudz, un otru pusi es iegūšot pati. Viņa saka, ka iepriekšējoreiz šeit esot bijusi ļoti laipna sieviete, kas izvadājusi viņu pa izstādi. Viņa neatceroties, vai tā esot bijusi es. Es domāju, tā droši vien bijusi L. Tas liekas kā L. starojums, kas apklāj cilvēkus ar tādu vieglu labestības šķidrautu. Man tāda gluži nav. Bet šī vieta ir pils, kas pievelk visu dīvaino, un no rītiem, kad atslēdzu signalizāciju un neviena vēl nav, klusums tajā ir tik klātesošs un taustāms, it kā būtu miesisks.

• +

08:22 pm

Dažreiz pats svarīgākais ir saglabāt ticību. Kaut kam labam ir jānotiek. Un visam kopumā jāiet uz labu. Es jūtu, kā darbojas mana sirds. Kā svārsts. Es jūtu, kad tā tuvina virsmai savu patiesības punktu. Tā tik ļoti grib vienkārši mīlēt. Atļauties. Bet tad tas atkal atkāpjas, svārstība to aiznes prom. Paliec. Paliec mīlestībā.

• +