10:04 pm
Andrejs man stāsta par savām 13 stundu darbadienām Čili Pica. Tobrīd es viņu vēroju. Viņš šķiet pieaugam. Kaut kāda ķermeniska masivitāte viņa krūšu rajonā liekas pasvītrojam šo pāreju uz vīrieša augumu. Bet ne prātu. Viņa prāts ir kā rotaļīgam lauvēnam, kas pats neapzinās sava sakodiena spēku. Viņš koķetē ar dzīvi, koķetē ar uzskatiem, ideoloģijām, atbildību. Viņš koķetē silti, ar atvērtu seju un smaidu, tomēr koķetē. Es lūkojos viņā un skaidri apzinos, ka no simpātijām līdz riebumam pret viņu mani šķir viens solis. Vienkārši ir kaut kāda enerģija, kas vērpjas gaisā starp mums. Visums ir dīvains ar savām enerģijām.Pēc ilgāka laika šodien atkal vilcienā redzēju Viņu. Ieraudzījis viņš mani vēroja ar ciešu, intensīvu skatienu, līdz ejā pagāju garām. Un arī es brīdi ieskatījos viņa sejā. Varbūt tā ir tā taureņu vēderā sajūta, tieši tā, ko vienmēr radījis Viņa skatiens. Šis cilvēks, kas mani cieši vēro pusotru gadu, šis garais, mežam līdzīgais stāvs. Tagad es par viņu šo to zinu. Es zinu viņa vārdu, es zinu viņa uzvārdu, es zinu, ka viņam ir draudzene, ar kuru viņš ir nelaimīgs, un bērns. Un vēl arī to, ka viņam patīk L. Un L. patīk viņš. Tomēr šodien šķita, ka viņš mani izēd ar savu skatienu. Kam viņam tas vajadzīgs? Visa šī ciešā skatīšanās, ka mazliet pat sprakšķ? Karmiskā cilvēka simptomi. Bet karmiskais cilvēks nav kaut kas, pēc kā ilgoties.
Vakarā sarakstos ar vienu no bdsm cilvēkiem. Mums ir tāda garīga saruna par dzīves vērtībām.