...

Svētdien pirms došanās uz Jaunpiebalgu kādu brīdi stāvēju pie upes un klausījos, kā ūdens skalojas pār akmeņiem. Tobrīd domāju par M. Ne par to, kā pēdējoreiz tiekoties, es zaudēju savaldīšanos un mēģināju viņu iepļaukāt, kā es aizgāju, aizcirzdama durvis, bet par to, ka viņš ir bijis mācībstunda manā dzīvē. Tobrīd es centos no viņa atvadīties ar maigumu un pateicību. Dusmas ir tikai īss brīdis. Dusmas par to, kas viņš nav un ko viņš nespēj man dot. Bet bilde kopumā ir lielāka, un tajā mēs abi esam katrs ar savu stāstu, katrs ar savu karmisko problēmu, ko risināt. Runā, ka karmiskā mācība ir apgūta jau tajā brīdī, kad viens no partneriem saprot, ka jāšķiras. Novilcināšana, atlikšana tikai paildzina neizbēgamo. Bet ja man godīgi jāpalūkojas uz dzīvi, es nezinu, kas notiks. Es nevaru to paredzēt, es nevaru apgalvot, ka esmu nogriezusi lietas. Tagad, pēc visa šī laika un no attāluma palūkojoties uz viņu, es pat varu viņu mīlēt, un arī tas ir viens no brīnumiem. Es iztēlojos visu, kas viņš ir, un arī to, kas viņš nav, un mana sirds tomēr piepildās ar maigumu. Vai var vēlēties labāku atbildi uz jautājumu. Vienīgais būt ar viņu es nespēju. Jo mums nav, kurp tālāk kopā iet, nav jaunu līmeņu, ko skart. Ar to vienkārši aprobežojas šī mācība. Domās sūtu mīļu glāstu viņa sejai, tumšajiem matiem un skaistajām vilkačveidīgajām rokām, kas spēja ap mani apvīties tik cieši, ka šķita, tās ir darinātas no akmens.

Pēc svētdienas Jaunpiebalgā mani piemeklēja smagi brīži. Visu pirmdienu raudāju un pļāpāju skaipā ar Zaļacaino vīrieti. Zaļacainais vīrietis ir mazliet nešķīsts, un es jau piedzīvoju īsu greizsirdības brīdi, uzzinot, ka viņš ar kādu guļ un vēl kādu citu uzskata par īsto. Bet es atkal biju zaudējusi vērtības sajūtu. Koncentrējusies uz savām aizvērtajām čakrām. Aptvērusi to, ka jāmācās un jāstrādā ar sevi, un ir vajadzīgas partnerattiecības, kurās mācīties, bet to nav. Aizmirsusi par to, ka gan jau mana dvēsele ir izvēlējusies tieši to ceļu, kas tai nepieciešams, pat ja brīžiem mazliet lēnāks, nekā man labpatiktos, pat ja vientulīgāks un citādāks... Vēl mani biedēja atziņa, ka mēs nebūt neejam pretī laimīgai un bezrūpīgai dzīvei, ne par to ir stāsts, ne par pareizā, piemērotā partnera atrašanu laimīgām attiecībām, bet ļoti bieži vienkārši par personisko izaugsmi, kuru nesasniegt bez sāpēm un ciešanām. Un arī manas asaras, manas mazās, jokainās greizsirdībiņas uz Zaļacaino vīrieti, kurš man varbūt nedaudz patīk, bet kurš taču smēķē un ir alkoholiķis, un kuram vienkārši ir valdzinoši brīva un plūstoša attieksme pret dzīvi. Un kurš varētu mani sasiet un izdarīt ar mani dažādas lietas. Arī maigas un jaukas. Bet kuru es nemaz nepazīstu. Vien nojaušu kaut kādu zināmu labestību. Es taču parasti piesaistu savā būtībā labestīgus vīriešus. Es vienkārši tā arī vēl neesmu atradinājusies no tieksmes viņus pakļaut savām iedomām par to, kā vajadzētu būt. Neesmu to apguvusi. Neesmu iemācījusies pieņemt. Sevi. Viņus. Bet es tuvojos. Es aizvien tuvojos patiesajai sajūtai. Tai, kurā jūtos vienota ar pasauli, ar visu dzīvo un domājošo, augošo, plaukstošo un plūstošo, pat, ja prom no manis. Dažreiz es pienāku tai sajūtai ļoti tuvu, tik ļoti, ka liekas, beidzot, bet tad seko atkritieni un smagas sasišanās, sevis žēlošanas vājību brīži. Bet dzīve aizvien ir, salapojusi, sazaļojusi, lekna dzīve. Un viss ir uz labu. Sisties pret straumi nav nekādas jēgas. Visums ir skaists. Mēs visi esam skaisti.