...

Sastrīdējos ar M. Es aizvien esmu muļķe, kas attiecas uz viņu. Vienmēr cenšos redzēt labo, uzsvērt labo, nezāģēt, netiesāt. Bet beigās tas vienkārši notiek. Es pieķeru sevi kārtējoreiz sitamies pret kaut kādu sienu, no kuras nav siltas atbildes, patiesībā nekādas atbildes un atdeves. Ir tikai mana enerģija, kura aiztek kā asinis no pārgrieztas artērijas, mans skaistums, sievišķība, mana radošā dzirksts, kas tiek vienkārši patērēta un nenovērtēta. Bet viņš tikmēr domā, kaut kur sevī kā tāds bērns domā, ka es vienmēr būšu, ka es vienmēr palikšu, ka es vienmēr spēlēšu pēc šiem netaisnīgajiem noteikumiem, cik ilgi vien viņam to vajadzēs, jo mani taču mūždien var iežēlināt. Ak, vīrieši, ak bezcerīgie, bezcerīgie vīrieši! Kāpēc gan es viņu saudzēju? Kāpēc nepiedāvāju beidzot izgaršot to karmisko mācību, kuras dēļ mēs abi esam satikušies? Kāpēc aizvien atlieku to? Esmu viņa skolotājs, un viņš arī mans. Un lai šis gadu ilgais sakars vienreiz irst pa vīlēm pie visiem velniem. Jo man ir jāpasaka, ka tā nevar. Esmu cieņas vērta. Esmu mīlama. Esmu skaista. Man tikai tam līdz galam jānotic. Jāizdara izvēle būt tādai. Tas arī viss. Vairāk nekas nav vajadzīgs. Un es vairāk kā jebkad agrāk nebaidos no vientulības. Nebaidos palikt viena. Ō, esmu gatava tam, pat savā ziņā alkstu to. Manī ir spēks, manī ir tik daudz spēka!

Vilcienos un citā transportā lasu Alķīmiķi. Lai justos tuvāk Aitu ganam. Lai saprastu, par ko viņš domā, kur ir viņa sirds.