...

Bet dzīve. Dzīve ir kļuvusi ļoti vienkārša pēkšņi.

— Kad tavs koks uzziedēs? — jautā M.

— Kad manā dzīvē ienāks mīlestība, — es pavisam vienkārši atbildu.

Un nav vairs nekādu "ja" vai "varbūt". Īstenībā mīlestība mani jau piepilda. Tā beznosacījumu. Pamazām, izejot visas šīs mācības, tā ir atradusi ceļu pie manis. Ne vienmēr un nepārtraukti, bet aizvien biežāk un ilgāk. Es brīdi lūkojos M., kad ejam pa ielu, un šodien viņš šķiet kļuvis mazliet garāks kā parasti, arī simpātiskāks. Kaut kas viņa sejā. Bet varbūt tā esmu tikai es, mana gaisma. Es uzvāru viņam zupu. Īstenībā gatavot vīriešiem ēst man sagādā baudījumu. Tas piepilda mani ar enerģiju. Tajos virumus ieiet kaut kas maģisks. Un es vairs neuzdodu jautājumu, kāda velna pēc es to daru, kas man par to būs, es vienkārši daru, jo spēju to, jo man tam ir enerģija. Un reizē tas uzlādē arī mani pašu. Un beigās man nav žēl arī aiziet, piecelties no gultas un uzvilkt zeķbikses. Un pilsēta šovakar ir kaut kāda neparasti silta, gandrīz kā vasarā. Un cilvēki atkal kaut kā neatlaidīgi izdzīvo savas azartspēļu klubu un disko kafejnīcu dzīves. M. paliek pie sava datorgalda. Es aizslīdu tik viegli. Jo tā ir manī. Tā nav pie viņa vai kāda cita, tā enerģija ir manī pašā iekšā. Un brīžiem es redzu vīzijas no laimīgākas dzīves, kas būs.