...

Dzīve turpinās. Dzīve turpinās tik elastīgi, tik atsperīgi, tik ļoti kā plate, ko katru rītu uzliec uz atskaņotāja un noregulē skaļumu. Tik ļoti atkal no sākuma līdz galam kā dziesma, kurā esi iemīlējies un nepārtrauc atskaņot atkal un atkal. Slepeni sāpīgā iemīlēšanās dzīvē. Naktī pirms iemigšanas noliku klausuli telefonsarunas ar M. laikā. Un vienkārši aizmigu. M. rokas ir čūskas, kas apvijas, un tās piesūcina mani ar enerģiju, kas līdzīga tam dzīvības plūdumam, ko var sataustīt, apskaujot senus, resnus kokus. Jā, es staigāju pa mežiem, apskaujot kokus. Itin bieži tā. Un vēl parunājos ar tiem. Aitu gans raksta garu vēstuli par saviem sapņiem, Aitu gans saspiež laikus manā feisbukā. Aitu gans stādīs ābeļdārzu, kurā nolūkoties vakaros (ar vīna glāzi). Tas ir patiesi jēgpilni. Ieguldīt daudz darba un sviedru, lai iestādītu dārzu, kurā pa reizei nolūkoties siltos un rāmos vasaras vakaros, kaut stundu dzīvē izjūtot to, ka nekur nav jāsteidzas, nekas nav jāmēģina notvert vai panākt, dzīve vienkārši ir tagad, te, elpa tev uz pleca, elpa uz tava skausta, skūpsts.