dusmojos, grimstu bezcerībā un besos ārā, nu ko lai dara, ko lai dara
Dienu iesāku ar Solaris, pēc mammas vārdiem - kodēto mūziku, gulēšanu gultā, lasīšanu un skatīšanos drūmi pelēkās debesīs un lietū. Dienu beidzu ar oranžīgu sauli logos un sejā un mammai atsūtītajā bandrolē no "Papardes zieda", atrasto disku ar "Happy songs" - 24 songs chosen by 4girls. Iesākumā padomāju, ka tas varētu būt kaut kāds "mēnešreižu izlases disks" kā tajā vienā saldajā Kačera filmā, jo pārējais tajā paciņā bija par kontracepciju. Vēru vaļā disku un lasot dziesmu sarakstu mans smaids kļuva arvien platāks. Tur iekšā ir gan The Virgins, gan Jackson 5, Nouvelle Vague, Nina Simone, Clap Your Hands Say Yeah, The Go! Team. Un pārējās dziesmas, kuras nezināju ir aptuveni uz tādu pašu šinti kā nosauktajiem māksliniekiem. Visas tādas, ja ir zināms kā izskatās skype emocijikona - (clap) tad tas būtu pareizākais kā raksturot tās dziesmas. Atklāju jau pāris jaunus gabalus, kas jau iet pie sirds, piemēram - kāds dj no Berlīnes, kas spēlē pavisam kaut ko grūvīgu un reivīgi foršu, jē [tā tāda viena - izlecošā dziesma no kopējā konteksta, vairāk vai mazāk]
Nē, nu, mēnešreižu izlases disks tas nav, drīzāk tāds PMS sindroma garastāvokļa uzlabošanas disks, kā arī vairāk vai mazāk ir rakstīts diska aprakstā - pēc tam, kad ir uzskaitīti daudz un dažādi sliktā garastāvokļa simptomi - the symptoms associated with your monthly menstrual cycle seem like they dominate your life.
Vien smējos par to, kur mammai to disku pielietot, uzlikt fonā, kamēr stāsta jauniešiem par kontracepciju?
Šādu tādu iemeslu dēļ saskatījos visus tos imigrācijas, integrācijas un agresijas pilnos video un sasūcu sevī pilnu ar negatīvām emocijām. Ja ir kaut kas, ko es nesapratīšu, tad tas ir tas kāpēc aizbraucot uz dzīvi svešā valstī, it īpaši ja brauc labākas dzīves meklējumos[nu reti gan laikam ir tā, ka kāds brauktu sliktas dzīves meklējumos], tad kāpēc uz turieni aizbraucot ir jāspurojas pretī tās valsts kultūrai, dzīvesveidam, ikdienai uttutt. Kāpēc par visām varām ir jācenšas parādīt un pierādīt, ka esi no citas zemes, justies kaut kā savā veidā pārākam par vietējiem. Varbūt tas ir kaut kāds psiholoģiskais efekts - kaut kāda aizsargbarjera, ka redz - es te meklēju labāku dzīvi, bet neesmu jau pats tāds mēsls nemaz. Un tad nu ir jānoniecina tā valsts uz kuru esi atbraucis, bet jāslavē tā, no kuras es aizbraucis, ja ne pat aizbēdzis. Šis ir tas, ko es nesaprotu un, kas mani kaitina līdz riebumam. Un es īsti nesaprotu tomēr, ko ar to visu viņi grib pierādīt? Ka ir labāki par vietējiem iedzīvotājiem? Vai, ka, mistiskā veidā, nāk no labākas valsts? Vai, ka ... ko?
Varbūt tas slēpjas mentalitātē. Jo šoreiz par piemēriem domāju gan mūsu pašu valsti, lai gan te neviens nebrauc, vismaz - vēl nebrauc, labākas dzīves meklējumos, bet mums tomēr ir pilns ar imigrantiem. Un otra valsts ir Vācija, kura ir pārbāzta ar imigrantiem, nu jau arī no Latvijas, kas meklē labāku dzīvi, vai vismaz Vācijas pateicīgo un vārda vistiešakajā nozīmē bagātīgo pabalstu sistēmu. Un, nevēloties nosaukt kaut kādas konkrētas nacionalitātes, bet kuras jau noteikti daudzi nojauš, gribas teikt, ka šīm abām tautām mentalitāte ir tāda.. karstasinīga, tāda, kas vienmēr ir ļāvusi sevi pašu nostādīt vienu pakāpienu augstāku par citiem, vienalga - vai savā zemē, vai citā. Varbūt tas āķis slēpjas viņu mentalitātēs.
Vienīgā atšķirība šķiet starp šīm abām valstīm ir tā, ka Vācijā imigranti runā vācu valodā un nepieprasa turku, arābu vai velnsviņzinkādu vēl valodu par otro valsts valodu, bet Latvijā imigranti, kurus jau būtu pat vairs grūti nosaukt par imigrantiem, Latviski nespēj pateikt ne pušplēsta vārda un vēl varonīgi grib savu dzimto valodu padarīt par otro valsts valodu.
Tajos daudzajos video visu laiku tika runāts par integrāciju, integrāciju, integrāciju un vēl vienu reizi - integrāciju. Bet šķiet, ka jo vairāk centies integrēt imigrantus savā kultūrā, jo lielāku postu tas nodara. Nu, bez maz vai pēc principa - neaiztiec sūdu - sāks vēl smirdēt. Jo vairāk integrē, jo lielāka plaisa starp kultūrām, ne draudzība. Un vispār - grūti runāt mūsdienās par kaut kādu multikulturālu sabiedrību tad, ja katrs spītīgi pieturās pie savas kultūras, sava etniskuma, esot svešā zemē. Nekur, protams, nav teikts, ka aizbraucot uz šampiņjonu lasītāju zemi, tev no banānu republikas iedzīvotāja ir jākļūst par šampiņjona lasītāja kultūras pārstāvi. Nekur nav teikts, ka pieņemot tās valsts kultūru, būtu automātiski jāzaudē sava. Āķis ir tajā, ka būtu jāmāk izveidot mierīga līdzāspastāvēšana un no katras kultūras sevī jāpatur tās labākie aspekti, bet nu - šobrīd šķiet, ka reālāk būtu cilvēkam uzkāpt uz Saules, nekā cilvēkiem - imigrantiem un emigrantiem, visā pasaulē par pašsaprotamu pieņemt šo starpkultūru sintēzi, tad, ja par savu dzīvesvietu tiek izvēlēta ne dzimtā zeme.
Lieliskas pārdomas piektdienas vakarā, kamēr citi mēģina iztukšot ne tikai savus dzērienus, bet caur tiem arī savus bankas kontus un mēģināt neaizvemt garām podam, tikmēr es nododos šādām apcerēm par dzīvi. Ja ņem vērā, ka lielākā daļa šo varētu lasīt rīt no rīta vai pēcpusdienā, tad nedomāju, ka šis varētu būt ļoti saistoši paģirainām apziņām un sāpošām galvām. Voila!
