ADELISE

Es atradīšu da jebkādu iemeslu, lai tikai nedarītu to, ko vajag. Velns parāvis.
Es nespēju sevi piespiest darīt to, kas man no sirds riebjas, bet ir obligāts. H U I Ņ A

Mīļoju sevi.
Daudz laimes dzimšanas dienā.

Uztaisīju baigo pavasari savā cibiņā. Bet šobrīd vismaz uz to pusi tā jūtos. Patiesībā - velnišķīgi gaidu pavasari jau.

Šī gada pavasari iemūžināšu ne tikai digitāli, bet arī fotofilmiņās. (lai gan man liekas, ka tas vairāk tā kā "piestāvētu" rudenim) Nav ko turēt 5(!!) zenit aparātus pūra lādē.

"Jo balerīna ir cilvēks, kurš uzskatāms par dzīves līdzsvarotu cilvēku. Kaut kur pa gaisu, bet tomēr uz zemes. (...) Tāpēc vienīgais, ko spēju Tev novēlēt, ir ilgāk būt balansā uz tās vienas kājas, lai ir pa gaisu, bet tomēr uz zemes, jo tāda sajūta ir pati labākā un rodas arī tikai tad, kad ir labiņi"


4. marts ir skaistākā marta diena.
Manī kopš tiešām seniem laikiem ir liela laimīte iekšā. Un man apkārt ir skaisti, lieliski un jauki cilvēki. Un viņi noteikti paši to zin. Paldies jums.

04031103

grāmatas, hiacintes, jasmīnu tēja, baseina abonements, balts vīriešu apakškrekls, smaržas, šalle/lakats, termoss, šokolādes, raffaello, fotoaparāta statīvs, positivus ab ieejas biļete, fotoalbums, tramvaja biļetes, diskobumba, pirkstainas zeķes, krelles, labi vārdi, brīva vieta tavai idejai.

"Vienmēr smaidīgās un viennozīmīgi pozitīvās meitenes vietā kaut kad bija jāparādās arī citai. Jo meitenes pieaug, uzvelk augstpapēžu kurpes un dažreiz tieši tādēļ arī paklūp."

"Es gribu tik daudz visa kā, ka baidos - vienā dzīvē tam nepietiks vietas!"

"Ka VAR būt labi visās dzīves jomās. Un man gribas to sasniegt."

"Un dīvaini, bet tieši šobrīd man ir tāda ļoti spēcīga sajūta, ka katrs šajā dzīves posmā pieņemtais lēmums ļoti iespaidos visu manu turpmāko dzīvi. (..) Tāpēc es šobrīd pārspīlēti svarīgi uztveru katru savu lēmumu. Jo man liekas, ka no tā būs atkarīga visa mana turpmākā dzīve. Tāda svarīguma sajūta - un tā nebūt nav tāda ļoti labā. Jo tā paralizē."

E. Doļģe, intervija žurnālā SANTA.


Es sapnī atkal spēlēju basketbolu. Cik nu spēlēju, jo es nekad sapnī netieku līdz tam spēlēšanas brīdim. Vienmēr pamostos īsi pirms tā, šoreiz - pirms iziešanas laukumā. Tas laikam neliecina neko labu, tieši saistībā ar basketbolu. Jo nekad jau vairs, visticamāk.

Es vienmēr domāju par tām sievietēm, kuras noplukušās drēbēs un skumjā paskatā ar dzīves smagumu plecos, baro baložus. Kāpēc? Vai viņas tajā procesā rod prieku? Par ko viņas domā, atdodot savus pēdējos santīmus baltmaizē priekš putniem. Vai viņas tajā procesā rod prieku? Vai tā ir vēlme parūpēties par kaut ko, vēlme uz mirkli mīlēt kādu? Kāpēc?

Kamēr pašai man mīlestībā kā pa celmiem - es ņemu un neviļus uzvaru mīlestības stāstu konkursā.
Ja ne mīlestību, tad rakstīšanu gan es māku.

+ jauns telefons.
- vecais, ļoti neizdevīgais pieslēguma veids.
- esmu palikusi bez iekrājumiem.