ADELISE

Aaaaaaaaaaaaaaaaah, nespēju izteikt kā es jūtos. Vienkārši nomirt!

Nošaujiet mani. Vismaz trīsreiz.

Jauna esība/būtība, jauna.. dzīve?

Šitās bezjēdzīgās eksistenciālās skumjas mani beidz nost tā, ka vairs nezinu kur likties. Stulbi taču.

Aij, visvairāk mani skumdina tas, ka laika allaž ir par maz. Visam. Dzīvei, galvenokārt.

Es taču teicu, ka tā būs - viss atkal ir dirsā un šķiet, ka tik ātri tas arī nebeigsies. Paldies.

buržuju bohēmas naktis
auksts alus šampanieša glāzēs. pret
bruģakmeni, kas piesūcies soļu siltumu
šīs gaismas pilsētas negausīgais izsalkums
izplēnējušas zvaigznes.
debesis allaž nākas atrast pēc aklas atmiņas
kas gan ir mīlestība pret
visas pasaules skūpstiem
katru reizi saki šī esot pēdējā
beidzot atmetis
arī es gandrīz tevi nodzēšu pret
šīm ilgām pēc mierīga miega
divi slīkoņi vasaras lietū
stāsti vēlreiz
par vēju, kas jauc pelnus ar smiltīm
stāsti, neliec man lūgties
balss, kas šķērso augumu un pārgriež uz pusēm
divi brūkoši krasti.
es neesmu pirmā, kam apsolīta šī zeme.

Alise Zariņa

Cik gan ļoti viss iet uz leju.

Lūk šie ir maigi gari rīti. Uh, kā man tie pietrūkst.

Nu riktīgi galvā pavasaris!