Pusdesmit no rīta droši vien ir pats labākais laiks, lai rakstītu kaut kādas pārdomas par dzīvi svētdienā. Droši vien jau, ka nē. Lielākā daļa visticamāk izguļ paģiras vai arī vienkārši izbauda ilgu gulēšanu, kad modinātājs nav "jāatliek" par desmit minūtēm vismaz reizes piecas.
Šīs konkrētās pārdomas par dzīvi pie manis iegriezās vakar, neilgi pēc pusnakts, bet tad visādu apstākļu un šampāniešu sakritību dēļ izdomāju labāk iet gulēt, nevis mēģināt "gudri dirst" šeit pat. Domāju, ka arī šorīt "gudri nedirsīšu" vien absolūti stilistiski un literāri kroplā valodā uzrakstīšu to, ko es domāju par dzīvi, bļe. [ja es gribētu izteikties lakoniski, tad ieraksts arī beigtos šeit ar vārdiem - Tāda ir dzīve. Dzīve sūkā. Bet ne šoreiz, šoreiz pateikšu ko vairāk]
Vakar atradu interesantu lasāmvielu - blogu tā teikt. Lai arī tas vārds man nekad nav izraisījis īpašas simpātijas un ja kāds man jautā - hei, tu raksti blogu? Es vienmēr minstinos un nesaprotu, ko teikt, jo šķiet, ka ja pateikšu - nē, es rakstu dienasgrāmatu uz mani paskatīsies kā uz to vecmāmiņu, kas "pāršķirstot bildes iphone saslapina pirkstu", jo ieradumam liels spēks. Vai arī, ja es pateikšu, ka rakstu blogu uz mani paskatīsies, vai pareizāk - paskatīsies uz manu blogu un pateiks - wtf?! To tu sauc par blogu? Tur taču nav pārbāzts ne ar youtube video, ne ar stulbām bildēm. Un tur taču visu laiku ir rakstīts par tevi un par to kā tu spēj čīkstēt par dzīvi. Nekā lietderīga, pamācoša un uzjautrinoša un blablabla. Tik pat mulsinoši man arī liekas tie, kas tagad ņem un saka - klausies, vecīt, es rakstīšu blogu! Un pēc diviem mēnešiem katru savu ierakstu sāk ar vārdiem - "vai, cik sen neesmu rakstījis" vai "jā, visu laiku gribējies uzrakstīt kādu bloga ierakstu, bet nav sanācis laiks". Jo man neliekas, ka blogs būtu jāraksta tad, ja to uzver kā pienākumu[būt stilīgam], bet blogs būtu jāraksta tad, ja tiešām ir ko teikt un, kas ir pats galvenais - ja sanāk to pateikt labi un tā, ka ir patīkami lasīt.
Tad nu lūk - aizlasījos to blogu. Smējos vēderu turēdama un pat brīnījos, ka to man raksta kāds zināms cilvēks, ne jau par to es brīnījos, ka zināms cilvēks, bet brīnījos, ka tik daudz un ilgi tiek rakstīts. Tur aptuveni kaut kādu trīs vai pat četru gadu garumā bija tie ieraksti. Un tādi sulīgi labi. Nulabi, daži bija arī tādi - jā, jā, whatever. Bet tik un tā lielākoties - visi īkšķīši uz augšu. Un tad es sāku domāt, ka es agrāk arī rakstīju daudz dienasgrāmatu ierakstus kaut vai še pat draugiem.lv, bet tā kā mani pārņēma pārliecība[un pieaugšanas saprāts], ka es nerakstu tā, lai visiem būtu interesanti lasīt un, ka es nerakstu tā, lai to visu vispār vajadzētu rakstīt, es tam lēnām un pamazām atmetu ar roku. Jo pārsvarā aprakstīju savas ikdienas gaitas [šodien nopirku trīs krāsainas zeķes, iegāju grāmatnīcā un nozagu tur grāmatu]. Tad nu tā mana lielā pārdoma par dzīvi šeit arī apstājās[vai atklājas]. Agrāk savas ikdienas gaitas es spēju izteikt aptuveni 3000 simbolos[par piemēru paņēmu kādu 2008 gada nejauši izvēlētu ierakstu, kurā bija, ja būsim precīzi 2590 zīmes] - citreiz vairāk, citreiz mazāk. Tagad lielākoties manu ikdienas gaitu apraksti apstājas pie maksimums 140 zīmēm. Un liekas, ka tas pat ir pilnīgi pietiekami, jo vairāk neko teikt nav jēgas un arī, ja vairāk ko pasaka, tad mazāka iespēja, ka kāds vispār to lasa un kādam tas interesē. Jo visiem taču ir labi zināmā tendence mūsdienās lasīt pēc iespējas mazākus tekstus un uztvert pēc iespējas īsāku un kodolīgāku informāciju, lai taupītu savu laiku un taupītu savas smadzenes no informācijas pārplūdes. No vienas puses skumji, ka simbolu skaits ir tā sarucis, jo ņemot vērā manu vecmāmiņas gēnu, es lielākoties rakstu, lai pēc mēnešiem, gadiem, to varētu pārlasīt un ar smaidu vai kaunu ģīmī atcerēties - jā, kā tad toreiz tur bija. Tāds tiem ierakstiem tas mērķis. Un 140 iekļautais "šodien besīja visas vecenes vilcienā" diez vai man pēc mēnešiem diviem vai gada kaut ko vairs izteiks. Bet varbūt, ka labi, ka tā, jo smadzenes nebūs pārbāztas ar informāciju un blablabla - tas viss, ko es tur augstāk jau rakstīju.
Tad es vēl domāju par to, ka ar laiku noteikti arī 140 zīmes liksies milzu bagātība - tik liels vārdu krājums, ka nu tikai. Un tad noteikti tiks izdomāts vēl kas īsāks un kodolīgāks[apgreidots morzas kods, piemēram] un tā aptuveni līdz 3000 gadam cilvēki vairs nebūs cilvēki, bet būs pārvērtušies atpakaļ par kaut kādiem nebūt dzīvniekiem, jo būs zaudējuši pašu svarīgāko, kas vien ir - spēju komunicēt un valodu.
Nu tā kaut kā aptuveni, tā es vakar sēdēju un grimu pārdomās par dzīvi, haha.
Šis ieraksts varbūt varētu izskatīties pēc tāda [pirmā] mana bloga ieraksta, skrienu jau reģistrēties un sludināt visiem, ka man ir blogs, haha, jo šis ieraksts diezgan atšķiras no maniem tradicionālajiem - besī ārā visi, ejiet nomirt, šodiena bija briesmīga, man ir slikti, man viss besī - tipa ierakstiem, kurus nu ne kādīgi negribas saukt par mistiskiem bloga ierakstiem, haha.
Lai vai kā, manu mīļo draudziņ, ja tu šo esi izlasījis līdz galam, tad apsveicu - tā vietā tu būtu varējis izlasīt vismaz trīsdesmit sešus 140 zīmju garus ierakstus no 36 dažādiem[pieņemsim, ka ne visi ir Ķilkuti, kuri spēj pusstundas laikā uzrakstīt 8 tādus ierakstus] cilvēkiem, nevis no vienas vienīgas manis, kas grib pateikt kaut ko superīgu, bet tik un tā nepasaka.
Lai jums jauka diena.
