ADELISE

tieši četrdesmit viena sekunde, lai man atkal gribētos saspēt visu pasauli gabalos

no kura brīža tev nesāp?
tas atnāk pamazām?
vai arī nesāpēšana ietriecas spalgi kā zibens, kā zobens, asmens ar Dievu uz pusēm
kā, piemēram, tagad, nāk pavasaris, un noteikti vajag iegūt
redziet – viņa! nokārusi spīguļiem savas krūtis kā atvaļināts ģenerālis, iet, gurnus kā klaipus, kā zemniece rāceņu grozus, kā laiva pret krastiem, pret ūdeni, šūpodamās, tā viņa iet, svilpodama
iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu tukšums izgaro tumsu
vajag raudāt, noteikti, vajag raudāt    
var jau viņai uz krūtīm
kaut vai par to, ka vēl vakar smejoši izgājām ielās, un skanēja bītli, un lente griezās kā vilciņš, kā mēness, kā šī pasaule vienlaidus - yesterday unyesterday 
un tu pirmo reizi ēdi svešiniekam no rokām
un visu nakti varēji negulēt, no rīta pārpeldēt upi, nekas nesāpēja
bet tagad, kad mēģini darīt tāpat, par visām varēm “dzīvot!” “dzīvot!” tā aizgūtnēm, aizgūtnēm
tu od pēc pelniem
pēc kaut kā sadeguša
āda iegūst veca albuma un zāļu skapīša smaržu
“tie ir mani izmisuma gadi” “tie ir mani izmisuma gadi”
kāpēc tevi nemierina tās sievietes mīlestība, sievietes ar trauku mazgātājas, zivju pārdevējas rokām
viņa pati ir kā ķeizargrieziens un smilkst pēc saviem nesatiktajiem bērniem
vai tevi mierinās viņas mīlestība, vai tevi mierinās šī mīlestība, kuras durvis ir alus, kura citādi aizslēgta ciet
sēru lentīte pamazām savelk mūsu silueta līnijas
varbūt, lai ātrāk tiktu no šejienes projām
pagalms karo ar savām piķa robežām
kas mēs būsim, kad būsim ārā

sen nav raudāts, varbūt tur ir tā vaina, pēdējo reizi raudāju piecpadsmitajā decembrī
bet nevaru arī paraudāt, tur tā vaina.

I focus on the pain
the only thing that's real


un atkal ir tā pretīgā beigu sajūta tieši šobrīd, bet kas gan varētu būt beidzies, ja nekas pat nebija sācies, bet sajūta ir un neatkāpjas ir un neatkāpjas

kārtējā sliktā diena
un es pat neesmu tikusi desmit metrus tālāk par gultu
varbūt tālāk arī nevajag

lēnām jūku prātā

viena no tām dienām, kad gribas sevi iznīcināt. ghaaaaaaaaaaaaaaaaaa
cik ilgi vēl tādas būs. ghaaaaaaaaaaaa

nogurušas rokas šodien nogurušas būs tās rīt
un es nezinu kad atkal iemācīšos noglāstīt
noguršas lūpas šodien nogurušas būs tās rīt
paliek nepateikti vārdi kurus vajag pasacīt
nogurusi saule šodien nogurusi būs tā rīt
un es nezinu cik ilgi spēšu tevi sasildīt
noguršas rokas šodien nogurušas būs tās rīt
un es nezinu kad atkal iemācīšos noglāstīt
un es nezinu kad atkal iemācīšos noglāstīt




[šiem vārdiem gribas teikt klāt - par to.. kas dziļi]

vienkārši nomirt un viss

kad skumjas jau bija sažņaugušas mani tā, ka virve jāvelk ārā no pažobeles, es izdomāju uzvilkt pelēki pumpainās zeķubikses un iziet pastaigā pa vietējām ielām aizgāju līdz grīziņkalna parkam, īsti nav pārliecības, vai to tā sauc, bet pieņemsim, ka tā, es tur biju