ADELISE

Vakarnaktī sēdēju ārā šupuļkrēslā un tā smaržoja zeme. Nu tā, ka plēš iekšas uz āru. Ieelpot tik dziļi, TIK DZIĻI, lai katra ķermeņa šūna piesūktos ar zemes smaržu, lai viss būtu ar zemi. Katra mazākā ķermeņa šūniņa, viss, viss, lai būtu zeme. Un tik ļoti gribas staigāt basām kājām un just zemi zem tām. Šķiet, ka cilvēkiem, kas uzauguši pilsētā to nesaprast, to, cik ļoti pavasarī mostas zeme un cik ļoti gribas tai piederēt un būt vienā veselā ar zemi. Ar to neaprakstāmo smaržu, ar visu. Vienā veselā.
"no zemes tu esi nācis, par zemi tu arī paliksi" [tāpēc es laikam negribētu, lai mani kremē]/