ADELISE

Atvēru savu lielo Ziedoņa dzejoļu grāmatu, kurā ir atzīmēti krustu šķērsu mani mīļākie dzejoļi vai mīļākās rindas kādos dzejoļos. Šķirstīju ar nolūku atrast dzejoļus, kas ir Viegli albumā. Un mani iepriecināja fakts, ka teju puse no tiem dzejoļiem man nekādi nav atzīmēti, kas ir forši, jo tagad uz tiem dzejoļiem es skatos kā uz pavisam citiem dzejoļiem. Un vispār ir jauki, ka viņi albumā ir paņēmuši lielākoties tādus dzejoļus, kas nav klišejiski un visiem zināmi[varbūt izņemot - es tevi pamīlētu tā un mazā bilžu rāmītī], bet tādus, kas krājumos stāv nolīduši maliņā un gaidīja to brīdi, kad pareizie cilvēki mācēs tos pareizi parādīt citiem. Tas ir jauki.

Mēdz teikt, ka laba grāmata ir tā, par kuru, to izlasot, var teikt - tādu jau es arī varētu sarakstīt. Iespējams, ka tā saka arī par kādiem labiem rakstiem. Un, ja arī nesaka. Paši vainīgi. Redz, es uzdūros vienam tādam rakstam, kurā liekas, ka žurnāliste ir rakstījusi manā vārdā. Pagājušā mēneša LILIT - "Kad nelīdz ne burvji, ne banāni."
Man gribētos te nocitēt visu rakstu, bet nu šķiet, ka tas būtu par traku nedaudz. Tāpēc centīšos izvilkt spilgtākos citātus.

"Nesen presē lasīju par sievieti, kura tikusi galā ar "smagu depresiju", jo saņēmusies un atvērusi zeķu bodīti. Morāle: vajag tikai rakt! Pārējiem, kuri turpina mocīties, tikai pietrūkst uzņēmības darināt brošas, apmeklēt filcēšanas pulciņu vai turēt šinšilas. Tobrīd iedomājos - vai šodien maz vēl ir kāds tik ļoti devalvēts, pat degradēts, pārprasts un ačgārni lietots vārds kā depresija."

Bet - patiešām. Kad kādam, pēc ilgas mocīšanās, esi atzinies un kaut kā caur mokām izteicis, ka - zini, man ir depresija, visticamāk pretī saņem kaut kādu, ja ne atklātu, tad slēptu smīnu un tādu - wtf, esi debīla? Depresija? Kāda vēl depresija, tu taču izskaties pilnīgi normāla. Depresija ir tad, kad sēdi un griez vēnas stundām ilgi un raudi nepārtraukti.

"Nākamais stereotips - lai "dabūtu" depresiju, jābūt pamestai, neauglīgai vai bērnībā traumētai. Der arī uz tuvinieku kapa raudošie. Tāpēc izplatīts ir jautājums "Kas ar jums notika?", sarunu biedram trinoties patīkamās gaidās dzirdēt ko dramatisku. Lieku viņiem vilties, jo.. nekas nav noticis. Gluži otrādi - esmu pie labas fiziskās veselības, man ir ģimene, mīlestība, drošības sajūta, labs darbs un iespējas ceļot, bet depresijas paasinājuma posmos es katru rītu mostos ar sajūtu - nošaujiet mani kāds..."

Lūk kā. Un kad man kāds prasa - kas tad tev kaiš, arī man nav ko atbildēt. Viss pa lielam man ir kartībā, man nav bijusi nekāda sirdi salauzoša šķiršanās no mīļotā vīrieša, man nav bijis nekāds smags, negaidīts radinieka zaudējums [ir bijis, bet tas šķiet pārdzīvots, man ir mīloša ģimene, kuri manis dēļ ir gatavi uz visu un piecieš manus untumus, es esmu ceļā uz labu izglītību, skolā, kurā citi sapņo iestāties, bet pat pēc trešā mēģinājuma netiek iekšā, kaut man tas izdevās vairāk vai mazāk uz haļavu, teiksim atklāti - esmu materiāli pietiekoši nodrošināta, lai man nebūtu jāstaigā plēstās drēbēs vai jāubago nauda, ar mani - vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Man viss ir. Man būtu jādzīvo vidējā latvieša laimīgā dzīve. Bet tā nav. Man ir slikti teju visu laiku, lai tur vai kas. Un kad ir kādi prieka un labsajūtas brīži, tos vienmēr pavada milzīga skumju ēna, kas baisi čukst pakausī, ka .. nepriecājies par daudz, tūlīt tā pat būs slikti. Pēc idejas - man nekas nekaiš, visam būtu jābūt labi, bet es arvien biežāk rītos ceļos ar domu - nošaujiet mani kāds.

"Klāt nāk tāda bezcerības un bezizejas sajūta, ka tu knapi valdies, lai neizdzertu visas pieejamās zāles, un bez koķetēšanas gudro, kā novilkt laiku, līdz drīkstēs mirt nost. Tu nedēļām guli ar seju pret sienu vārda tiešā nozīmē vai otrādi - drudžaini nododies nejēdzīgām nodarbēm. Tā var justies pusgadu. Tuvinieki iesaka nedomāt "par to". Par ko tad? Nu nav tā, ka depresijas slimnieks ar baudu gremdējas sazin kādās mistiskās ciešanās un nevēlas tikt no tām izrauts. Bet.. tu tiešām neko nevari, tu nekāp ārā no gultas, tikšana līdz dušai pielīdzināma revolūcijai, bet doma par iziešanu ārā ir utopisks sapnis. Tu nespēj atrasties sabiedriskā vietā, nespēj ne ar vienu kontaktēties, tavs telefons ir izslēgts, bet draudzeni sagaidi ar vārdiem "Kad tu iesi prom?""

Haha, tik bieži ir dzirdēts - nu nedomā skumjas domas, nu nedomā. Tā it kā tas būtu ierakstīts manā dienas plānā - tā, pusstundiņu jāpadomā skumjas domas šodien. Tā nav. Un es tiešām labprāt, ja mācētu, tad nedomātu skumjas domas. Vispār nedomātu. Ar taureņu sajūtu pakrūtē skrietu ķert laimīgos mirkļus un domas, bļe.
Un arvien biežāk man ir arvien grūtāk piespiest sevi izkāpt no gultas, saģērbties, nevis staigāt halātā tad, kad nav plānots doties visu dienu ārā no mājas. Izmazgāt matus liekas vispār nejēdzīga laika tērēšana pat tad, kad ir jādodas ikdienas gaitās. Nu un?
Un telefons, to vispār varētu nahrenizēt pie mazākās izdevības. Ar arvien lielāku prieku neatbildu uz zvaniem, bet pirms tam paranojiski ceru, ka man neviens nezvanīs. Arī sākotnējie ciemiņi un plāni par ciemošanos, kas mani sajūsmina, pēc pirmajām desmit minūtēm paliek par - bļe, ejiet prom vai - bļe, es gribu mājās. Tieši tik vienkārši.

"Vēl īpaši smieklīga ir dežūrfrāze "Es, piemēram, strādāju, un nekādām depresijām man neatliek laika!" Katrs, kuram ir depresija, būtu laimīgs, ja spētu pastrādāt - ticiet, tas nav slinkuma sinonīms!"

Lai vai kā tur gribēdams, bet, kad ir sliktās dienas - pastrādāt nav iespējams. Dari ko darīdams, bet viss beidzas pie.. nekā. Vai sliktākajā gadījumā - saplēstiem iesāktajiem darbiem. Bullšits. Strādāšana un aizmiršanās darbā noteikti nav tas, kas man palīdzētu fakin justies labāk, bļe. Es pat nespēju saņemties strādāt, kur nu vēl, lai strādājot aizmirstos.

"Jāpiemin, ka paasinājuma periodos pie visu veidu nevarēšanas bieži klāt nāk bailes. Standartjautājums skan: no kā tev ir bail? Es nezinu; ja zinātu, būtu vienkāršāk."

"Uz neticīgo vaicājumu "Vai nu tik traki ir?" varu atbildēt, ka ir vēl trakāk. Protams, neticība kaitina - it kā es gribētu piesavināties kaut ko labu un citiem nesasniedzamu."

Tāda sajūta visbiežāk mani pārņem, kad kādam saku, ka man ir slikti - sajūta, ka es turu sevī kaut kādu fantastisku un citiem nesasniedzamu lietu, par kuru viņi, ja nebūs paši redzējuši/izbaudījuši - neticēs. Jo nu - kamōn, tā taču nevar būt, tu noteikti muldi! Kādas muļķības tu vēl tur runā! Tik traki nevar būt.
Bet redz, ka ir. Un vēl trakāk.

"Tās, kuras stāsta: "Man ir baigā depresija, jo es nepārtraukti raudu.", lai zina - kad ir "baigā depresija", tad vispār nevar paraudāt."

Kad es pēdējo reizi raudāju tāpēc, ka man ir slikti? Ēm.. nekad. Raudāju 15. decembra Prāta Vētras koncertā tāpēc, ka tajos koncertos raudu vienmēr. Raudāju pirms mēneša, jo.. pieradumam liels spēks. Bet raudāt tāpēc, ka man ir slikti un mana dzīve sūkā - kad, bļin? Nekad! Un visu laiku liekas - nu, lose, izraudies, būs vieglāk. Bet acīs vēl lielāks sausums kā Sahāras tuksnesī, un dvēselē arī. Nu nevar paraudāt, nu nevar.

"cilvēkam ir grūti koncentrēties, kas atspoguļojas arī valodā." - šis mani uzjautrina, jo es regulāri nespēju skaļi izteikties loģiski un saprotami, nemaz nerunāsim par to, ka izrunāju nepareizi vārdus.

"Vēl ir psihisku traucējumu veids, kad depresija periodiski mijas ar pilnīgi pretēju, piepaceltu stāvokli - prieka un enerģijas uzplūdiem, kad viss ir brīnišķīgi vispārākajā pakāpē. Jūra līdz ceļiem, visu varu, visu protu!"
ai, ai, ai, heh. Un tad nāk nākamais - neko nevaru, neko neprotu, lieciet mani mierā, nošaujiet mani kāds.


"endogēnā depresija ir bioķīmisks smadzeņu process, un šai ķīmijai ir, atvainojiet, ne silts, ne auksts - runājies ar ko gribi, cik gribi un cik analītiski gribi. Jo ķīmisko disbalansu var sakārtot tikai ar ķīmiju - tātad, ar zālēm."

Tā, lūk. Esiet sveicinātas zāles.

Bet vispār. Es varētu tur citēt vēl un vēl un padarīt šo ierakstu par tādu kā taisnošanos - haha, redziet, man ir depresija, laipni lūgti visi tagad pasmieties cik stulba es esmu. Bet lai jau. Otrā iekšā tā pat ielīst nevar un, ja es saku, ka man ir slikti, tad man tiešām arī ir slikti. Un, ja es dzeru tabletītes vai saku, ka man ir depresija, tad ne tāpēc, ka tas ir tik pat stilīgi kā būt vintage dūdai, braukt ar retro velosipēdu, bučoties ar true hipsteri un abiem bildēt sevi ar zenītu, katru piektdienas vakaru ballējoties Pienā.

Tāda, lūk, tā pasaule.