pārgudriniece un rokdarbniece

mani nagi ir atauguši tieši tik gari, lai ievilktu kādam mugurā asiņainas švīkas, nenodarot sev pāri.

p.s. sapnī rāpoju 32 kilometrus uz ceļiem.

kas man pietrūkst no maniem late-teens ir tie trakie sex-fetish reivi, kas notika reizi trīs mēnešos. tur, reibumā spraucoties caur lipīgu, puskailu pūli, stroboskopam ārdoties un mūzikai kaucot, atstājās visa normalitātē neiztērētā seksuālā spriedze. nomaucās kā vecā āda.

visu nakti maigi un lēni pisos. sapnī. bet no rīta pamodos ar ideju komiksam (?), ja vien man būtu talants zīmēt. es esmu ūdenī, virs manis ir ledus, ar dūrēm metos pret to, mēģinot salauzt. situ no visa spēka, bet ūdens bremzē kustību, sanāk tikai tādi viegli plakšķi pret gludo, slideno virsmu. ledus ir caurspīdīgs, es redzu gaismu, es redzu savu draugu un radu kurpju zoļu rakstus. viņi pieliecas un ar interesi skatās. tuvina ausi. ko, ko tu saki, mēs tevi nedzirdam? nu taču lauzies cauri, nāc pie mums, kas, tu nevari? vari, vari, tikai saņemies. pamaini attieksmi. es skatos viņu acīs, viņi skatās manās. es skatos viņu acīs, viņi skatās manās. es skatos viņu acīs, viņi skatās manās. saules stari lūzt ledū, mati skaisti vijas, acis sastingst neticībā. grimstu.

tu nezini kas ir tukšums. tad kad es atnāku mājās un priekšnamā uz grīdas pati stīvēju nost zābakus par kuriem ir atdota viena vidējā mēnešalga. kad laužu rokas sev aiz muguras, lai pati atvilktu kleitas rāvējslēdzi. eju dušā un mazgāju nost rūpīgi klāto meikapu. no tvaika sāk cirtoties rūpīgi izgludinātie mati. pēc, stāvu pie spoguļa naktskreklā, bezkrāsaina kā kodes kāpurs un visu saprotu. kapēc lai tevi kādam vajadzētu, ja tu pati sev neesi vajadzīga.

galvā tas viss vienmēr izskatās savādāk. iztēlē es stāvu pie bāra letes, kāds pienāk no aizmugures un viegli pieskaroties viduklim iečukst ausī ko smejamu. es atmetu galvu un skanu kā zvaniņš. itkā nejauši miesa piespiežas miesai un svilina cauri apģērbu kārtām. vēlāk naktī kāds kādu pavada līdz mašīnai, elpo viens otram sejā un kakla bedrītē, sēdina taksī, ved mājās, savās vai tavās.

bet realitātē es esmu laimīga par to, ja vispār ir kāds, kuru ieraugot, par kuru iedomājoties nenāk vēmiens. jo tas nozīmētu, ka viss vēl nav saplīsis, varbūt vēl kaut kas ir labojams. visi tie cilvēki apkārt, viņi ir tik tukši un tāli, pat tad, kad burtiski kāpj man uz kājām. es viņus nicinu, viņi nav nekas. tu, jā, tieši tu neesi nekas. ja tu man pieskarsies, es tavu sirdi izbarošu vārnām.

es nāku jau nāku atpakaļ. tikai lēnām.