Pffffffffffffffff

7:29am: Mārcis sagaida Jauno Gadu. Un tad vēlreiz.
Pavēla 1. janvāra pēcpusdiena. Dzērām šampi, glupos veidos lecām kādas latviešu tantes piemājas baseinā un pa brīdim atkārtojām: "Eu ...ir 1. janvāris." Arī dažas stundas iepriekš kad jaungada afterparty vairāk izskatījās pēc pusnakts dārza svētkiem nekā pēc "nu, ko, salūts galā, visi atpakaļ mājā pie rosola!" kaut kas šķita neriktīgi. Neriktīgumu pastiprināja arī tas, ka lielākā daļa no mums sen jau bija nolūzusi un gulēja (9:00 no rīta), kad Latvija sagaidīja J.G. un cilvēki nosalušiem pirkstiem sūtīja apsveikumu īsās. Un man patīk, kad ir neriktīgi. Patīk, kad visus bioloģiskos pulksteņus un ziemeļnieku vielmaiņas var pasūtīt pie "Rīgas Dumpja" vai "Staburaga", vai "Lielā Kristapa". Jo tā te vietējie latvieši runā - 30to gadu valodā un ar lielu akcentu. Ir kāds liels gandarījums par sevi, kad paspēj (ievelkam dziļu elpu) sagtavaot svētku vakariņas, aizlieties līdz nolūzumam, pavārtīties pa upesmalu stutējoties pret ne mazāk dumajiem draugiem, pamosties, sagaidīt salūtu kopā ar kādu miljonu šķībuļu +31C grādu pusnaktī, taisīt kilometru garu sprintu (kura rezultātā jebkāda alkohola pazīme no ķermeņa ir prom) pakaļ afterparty autobusam (jo tikai busa vadītājs zin, kur tas pārtijs notiek), busā mēģināt dziedāt līdzi pirmskara latvju dziesmām, ko pavada tribal perkusionisti, un kuras katrs vietējais latvju jaunietis uzskata par godu zināt no galvas, aizlieties vēlreiz ar dārzasvētku boli no milzīgas bļodas, iepazīties ar kolorītajiem, par kādu no kuriem vēlāk noskaidrojas, ka iepriekšējā pārtijā viņš ir piedirsis folijā un ielicis ledusskapī (laikam demonstrējot savu nostāju), aizmirst visu vārdus, vēlreiz aizlieties, nejauši uziet Mārtiņu dārzā un, saulei spīdot, lielā ronī (jā, tas mans jaunieviesums) doties uz mājām, protams ne uz savām, jo kurš tad savas var atrast. Un to visu vēl pirms Latvijā kāds paspējis izņemt no ledusskapja šampi. Vienos dienā, kad tālajā Latvijā jaunais gads jau 4h kā sagaidīts, siļķe kažociņā apēsta un Krievu Standarts nosusināts, mēs ar Mārtiņu joprojām meklējam savas mājas. Ronī. Ekstrēmās temperatūrās.

8:50am: Mārcis atgūst zaudēto svaru. Ņem to viegli.
Ziemeļnieki ir cikliskas vielmaiņas apgrūtināti. Reiz, sen senos, kad linu ūzās un cūkādas pastalās mēs skraidījām pa mežu, mēģinādami iekosties katrā auglī un pagaršot katru trešo sakni, gadalaika maiņa bija aktuālāka. Līdzīgi kā ziemeļu dzīvniekiem, bija svarīgi uzkrāt pēc iespējas lielāku tauku rezervi pirms iestājas ziema un nākas sūkāt ķepu līdz pat pirmajam pavasara dārzenim, tērējot kolosālus enerģijas daudzumus sevis apkurināšanai līdz 36,6. Mūsdienās, mēs esam krietni piedienīgāk saģērbti, sals ir saudzīgāks, pazīstam centrālās apkures un automašīnas krāsniņas brīnumu. Vielmaiņas cikliskums ir saglabājies, taču tas ir lieks, jo ziemā mēs varam ēst ne mazāk kā vasarā - pat vēl vairāk, līdz ar to gada siltajā daļā uzkrātie tauki netiek patērēti, jo kuņģī allaž ir karbonāde, kartupeļi un pat augļi. Vielmaiņa ir kā pensionārs ar komunisma grumbu pierē - adaptējas tik lēni, ka vēl savā pēdējā dzimšanasdienā skatās pa logu, cerībā ieraudzīt atgriežamies padomju varu tankos.

Tagad paņemam šo ķermeni un atvelkam uz Pismanikukarsti klimatu, kur ierastās decembra/janvāra lāstekas pie deguna vietā ir sārti apdeguši pleci. Pāris mirkļus viņš ir apjukumā, taču tad palecas no sajūsmas un sāk visu, ko vien apēd, kraut pieliekamajā, jo tic, ka šitik silti ilgi nebūs un jāgatavojas ziemai. Enerģījas patēriņš ir niecīgs. Sevis apkurei tiek tērēta nulle. Un rezultātā, ja ēd kā pierasts (daudz un bieži), tad drīz vien ir risks izskatīties tā it kā apēsti desmit kilogrami popkorna graudu un ielīsts mikroviļņu krāsnī. Sākumā iegūšu lodes formu un tad eksplodēšu. Ķermenis tik krāj un krāj, bet ziema kā nenāk tā nenāk.

Var mēģināt cītīgi sportot, taču karsti un slinkums. Var mēģināt mazāk ēst, bet tas liek vielmaiņai vēl vairāk sasparoties, domājot, ka vasara tik tiešām tuvojas beigām un ēdiens sāk izsīkt. Vai arī var to vienkārši pieņemt, samierināties, vārtīties pludmalē, ēst un darīt ko vien gribas, jo atvaļinājums nav bezgalīgs un pavisam drīz Latvijas ziema un piemājas sporta klubs un atgriezīs visu savās vietās. Un ķermeņa iekšējais sarkani-konservatīvais pensionārs ar neļķi žaketes krūškabatā varēs teikt: "Es zināju! Es taču teicu, ka būs ziema!"

9:36am: Mārcis brauc pa Vareno Okeāna Ceļu. Saož sajūsmas urīnu.
Man tika solīts dižākais "braucamais ceļš" Austrālijā un tas tika piegādāts. 250Km gar okeāna piekrasti. The Great Ocean Road ir ceļš ar atbilstošāko nosaukumu! Nebeidzams līkumu kombo, kas vietām ir iecirsts klintī, vietām vijas caur piekrastes mežu, vietām kalnā, vietām lejā. Ja es būtu šmulis terorists, šis ceļš būtu tā paradīze, kuru es iedomātos, mirklī kad ar C4 piekrautu Toyota Hilux ietriektos kādas vēstniecības parādes durvī. Nekādu 293 jaunavu vēderdejotāju un smaržīgām eļļām svaidītu halātu! Vienkārši nebeidzams Great Ocean Road. No vienas puses stāva klints, no otras puses zils okeāns, kas baltām šļakatām šķīstot, bliež viļņus pret stāvo krastu. Līkums un līkums, un līkums. Matiņi uz rokām cilātos vienādā lenķī ar tahometra bultiņu. Roudsters paklausīgi iesvērtu smaguma cetru pārmaiņus te uz vienu, te uz otru pusi. Vējš matos un tā tur sajūta - ka negribētos būt nekur citur. Kad nogurtu, varētu pieturēt kādā no piekrastes serfotāju ciematiem - izzīst aprasojušu smoothie un braukt tālāk. Paradīze. Ja es te dzīvotu, es brauktu uz to ceļu reizi nedēļā - bez nekāda iemesla, vienkārši lai to redzētu, pa to brauktu, izvingrinātu roudsterim kājas un iztīrītu motoram plaušas.