|
Feb. 22nd, 2014|01:13 pm |
Kāpēc es sapņoju par cibu?
Nakts. Cibas dzertiņš kaut kur biķernieku meža malā, kādā daudzstāvenē. Mēs ar jz kinski čillojam un smēķejam uz balkona bez margām, kamēr pārējie iekšā kaut ko čalo un gudri runā. Pēkšņi nodārd drausmīgs rībiens, un pagriežot galvas ieraugam, ka mežā sagrūst Skrundas radiolokators. Saucam pārējos skatīties, tie iznāk un saka, ka otrā pusē pa logiem varot redzēt kā Nac. Bibliotēka deg. Ap to laiku jau no apkārtējām mājam sākuši nākt ārā cilvēki skatīties kas notiek, bet tiklīdz vinji iznāk, tā viņu mājas un dzīvokļi aizdegas no iekšienes. Lēnām arī viņu automašīnas sāk degt. Fõnā sāk skanēt tāda kā chanting 'õg, õg, õõõg' budistmūkveidīga skaņa. Tā izrādās nāk kopā ar auto kuri brauc pa ielu, un kuri ir izraisītāji tiem ugunsgrēkiem, jo viss kam viņi pabrauc garām, aizdegas, un atstāj degošu šādu zīmi:
 Cenšos piefiksēt automašīnu cīparus, bet skatiens noķer tikai vienu, pēdējo, vecu mikrovāgeni kaut kādu, kuram vn ir G5422. Nu neko, jāiet apskatīties uz pretējo pusi dzīvoklī kas ar to bibleni notiek. A tur pie palodzes stāv jz kants, ar kaut kādu frīkaini zilu kokteili rokās, un sak, 'skaties, kad šito noliek uz palodzes, un caur vinju skatās uz degošo bibliotēku, izskatās pēc saullēkta'. Un tiešām ārā bija saullēktgaišs, un visi jau gulēja. Es neskatījos pa logu uz leju, jo zināju ka tur viss ir melns un sadedzis. Es tikai skatījos saullēktā un dīvaini krāsotajās zilganajās debesīs.
|
|