| |
[Aug. 28th, 2013|11:41 am] |
Runājot par vakardienas µMAS -
17 varētu vilināt tikai ar to, ka bija tā dziesmas 'na zare' sajūta un neizsīkstoša enerģija(varēja ar +38 grādu gripu braukt snovot uz siguldu un ar kājām kāpt kalnā(jo nepatik braukt ar pacēlāju). i ņehuja - dzīvs). Principā es tajā vecuma periodā(un vēl arī 10 gadus vēlāk) ignorēju veselības problēmas kā tādas. Ja var kaut kā izkāpt/izvelties no gultas značit viss kārtībā. Tā es gribētu varēt arī tagad. Pārējais viss bija boring mega sūds. |
|
|
| |
[Aug. 28th, 2013|04:47 pm] |
| [ | Current Music |
| | Beak> - Wulfstan II | ] |
Vēl par veselību runājot, -
Man smadzenēm ir savāda humora izjūta, attiecībā uz to, ko sākt patvaļus dungot dažādās saspīlētākās dzīves situācijās. Tā nu sanāca, ka manas nolaidīgās pārtikas neuzņemšanas un ilglaicīgu bezmiega nakšu rezultātā, pēc 25km brauciena ar velo, Liepājā nācās ķert pie sirds. Pirmo reizi dzīvē biju tik ļoti sabijies veselības dēļ(Un vēl tāpēc, ka sievai tobrīd nāktos ar visu to tikt galā, ja es tur saļimtu). Un ko gan varētu tas pelēkrōzīgais runkulis galvā sākt atskaņot?
(kas tad tas..laikam sūdi ventilātorā, doprigalsa pacancheg)
(dūriens krūtīs) Ai nāve, nāve, nāvīte, pa draugam būsim mēs...(dūriens..piedūriens un rokās stūre sāk neturēties)..tāpat tavs dvašas uzpūtiens, reiz mani uzvarēs...(lēna ieelpa..izelpa..kaut kas baigi ļurinas motōriņā)...reiz mani uzvarēs...Tu nenāc ļauna dusmīga, bez līkās izkapts nāc,(ņņņņņ...knapi spēks parunāt) vai man uz tevi ar kādreiz ir dusmīgs bijis prāts...tik nenāc šeitan Liepājā bļe, dienā saulainā(šis ir mans pielikums). Ai nāve, nāve, nāvīte, pa draugam būsim mēs....tāpat tavs dvašas uzpūtiens, reiz mani uzvarēs. (repeat)
Pietam, tas skanēja nevis manā domu balsī, bet autora savdabīgajā puskomiskajā šīs dziesmas studijas ieraksta balsī. Bet vismaz dziesmas izvēle man lika nedaudz iekšēji pasmieties.
Un tā ievērojot šīs dziesmas ritmiku, sinhronizējot ar to kājas uz pedāļiem un slodzi, aizminos arī atpakaļ 25km. Nākamajā dienā bij nedaudz nespēks un tāds kā stīvs krūškurvja rajōnā, bet tagad jau ir ok. tpu tpu tpu.
Atpakaļceļā minoties domāju par to, ka nekad neesmu novērtējis, ka vispār esmu sagaidījis šodienu. Jo piedzimstot nerāvos baigi šeit palikt. Sākumā sirds un pēc tam kaut kas ar gremošanas sistēmu. Es to vispār biju aizmirsis, līdz pat sestdienai. (Vispār, ja tā padomā, vēl 5 gadus atpakaļ, nāve šķita viegls flirts. Nē, uz kārnās izkapts nelēcu, bet arī ne visai centos pasargāt sevi no tās)
Tā ka bērni, neklausiet tos, kuri saka "neēd, kad dziesmu dzied". Ēdiet un guliet, lai tie dzied cik uziet.
Toties tagad es guļu kā tāds susuriņš ziemas miegā un riju visu kas ir ēdams un pa rokai, katru brīvu brīdi, jo visu laiku bads. Iespējams tas mans ilgstošais bezmiegs bij kautkāds psiholoģisks klikšķis.
Futbolu gan šovakar laikam tā ļoti uzmanīgi spēlēšu. |
|
|