| Atnāks ūdens |
[Feb. 7th, 2013|07:59 pm] |
Man patīk tilti. Bet tādi gari, kuriem galu nevar īsti redzēt. Tapēc man nepatīk 'akmens tilts', kaut tas ir smuks kā elements, kā tilts tas nekam neder. Lūk 'vanšu tilts' ir lieta. Kad ir migla, pa to ejot, liekas, tu ej uz aizsauli kādu. Un ja pavisam paveicas - ir bieza migla, tad arī ūdeni nevar īsti tā redzēt, tā tu tur ej pa nekurieni uz nekurieni, karādamies gaisā, ej un ej, tilts kā nebeidzas tā nebeidzas, uz brīdi piezemējas salā, tad atkal atraujas un kļūst pilnvērtīgs tilts. Tas vizuālais un audiālais tukšums visapkārt ko rada migla tilta vidū. Tapēc man patīk arī lidostas naktīs. Tukšuma un cilvēku tranzītstāvokļa dēļ. Viņi nav no kurienes devušies, ne arī tur, kurp tie dodas. Taču tie arī nekur nedodas. Viņi ir starp. Dažiem ieskatoties acīs var redzēt, ka viņi ir ne tikai tādā stāvoklī savā ceļā, bet arī garīgi - Šrēdingera neirons galvā sitas.
Tā lūk ar tiem tiltiem, tukšumu un miglu. |
|
|