| Sirds |
[Oct. 11th, 2012|12:56 am] |
Nesen sapņoju ka man nav vairs sirds.
Viss notika telpu konfigurācijā, kas atgādina burtu P, tb gaitenis kas pievienojas vienai lielai telpai. Gaitenī tumšs, telpā spilgta gaisma. Stāvu gaiteņa dziļumā, ar skatu uz telpas pusi. Pēkšņi atskārstu, ka kautkas nav lāga. Paskatos uz krūškurvi, a tur apmēram 15cm griezums, no kura torčī ārā sirds. Nu ko, jāpapēta čto za herņa un sāku kautko bakstīties. Ta pēkšņi no gaisa ferromagnētiskiem šķidrumiem līdzīga melna darva sāka uz tās kondensēties un lēnām sūkties zem sirds muskuli aptverošās plēves. Biju nedaudz samulsis un pārsteigts. Bet vairāk izzināt - kas tas ir?
Protams lielajā telpā notika viesības. No sienas iznāca klišejiska dienvidamerikas ziepju õperu spāniski runājoša mājkalpotāja, ap gadiem 60 un saka(spāniski) : "Oj pie mums Azerbadžānā šitādus operē katru dienu!" un ar ļoti ierastu vēzienu iedur man vēderā pāris kubikcentrimetrus morfija. Stāvu. Viņas vairs nav. Stāvu kā tāds 3D šūtera kempingotājs līdz paiet laiks. Paveros pret zemi, ieraugu, ka izkritusi sirds. Fak es tak bez sirds nomiršu, nu neko, ņemu rokās un eju zāles virzienā, pa ceļam mēģinot ieriktēt to atpakaļ krūšukurvī. Nāk smiekli. Kājas tik vieglas un acis tik šauras. Zīlītes kā rotdara vīlītes(...es nebeidzu brīnīties). Ar labās rokas pirkstiem slīdu gar sienu, lai nezaudētu līdzsvaru. Kļūst labāk. Pietuvojos zālei, bet palieku gaiteņa ēnā, redzu tur dzīvesbiedri un mājkalpotāju kautko šiverējoties pie viena no galdiem. Tālākaja telpas daļā ir kādi viesi. Kļūst vel labāk. Es gaidu vel augstāku morfija kāpumu un smaidu. A kam man sirds? Apsēstos[ar plato ē] uz gaiteņa skapīša, apkārtnei zūd spožums un perifērā redze sašaurinas un izplūst miglainos toņu pleķos. Pavisam labi. Acīs satumst, es grimstu un pamostos šajā realitātē, savā gultā. Jāiet uz darbu. Ze End.
.....or is it?
(atskan orķestra skaņu cirtiens un paliek tik sīnusā modulēta trīsdesmit hercu saw bass nots ar sustain set to infinity.) |
|
|