| Par dienām un rakstiem uz virtuālajām sienām |
[Jul. 19th, 2012|04:49 pm] |
| [ | Current Music |
| | Echo Lake – In Dreams | ] |
Nekad neesmu sapratis dzimšanas dienu būtību. Bērnībā vienīgais iemesls kapēc ļāvos svinēt,
bija garšīgi pierīties
un kādu dāvanu dabūt. Pieaugušam cilvēkam iemeslu iedzert, ieēst
un ballēties nevajag. Tapēc man ir divas versijas,
kapēc vel varētu svinēt -
. cilvēki svin to, ka ir izdzīvojuši vel vienu gadu, jo aiz katra stūra tak lūr kaulainā ar izkapti;
. cilvēki svin to, ka ir par gadu tuvāk dzīves beigām un ļoti gaida to brīdi;
Kad šo jautājumu esmu izmetis no sevis, varētu izplūst par to, kapēc man riebjas rakstīt. Man ir sajūta, ka
tiklīdz tu savu domu pārvērt citiem lasāmos burtiņos, tā no tevis iziet un kļūst sveša.
Sacīts vārds ir savādāk, tā skaņa iziet un izgaist, tā pastāv tikai tik ilgi, cik ir noceļot šim skaņas vilnim to distanci, ko
spēj nodrošināt tam piešķirtā kinētiskā enerģija. Tie, kas dzird - tiem tā ir tikai reprodukcija un interpretācija.
Tapēc, ja ko rakstu es, tad tikai domas kuras man vairs nevajag un var saplēst sīkās strē-mēlēs. Dīvaini man liekas
tapēc visādi poēti un dziesmu tekstu autōri, kuri raksta gauži liriskus tekstus, vel jo sliktāk, ja no sirds. A no
otras puses - ja viņi to raksta no sirds, tad varbūt cenšas no tā ko raksta tikt vaļā? Un vai mūsdienu
ultra-sociālajā-virtuļsfērā, kur liela daļa tvīksto un sejgrāmāt-sieno par katru sīkumu, kas ar tiem notiek,
beigās nesanāk, ka pašiem iekšā nekas nepaliek?
A tagad šeit rakstu, jo manī vairs nav vietas, viss piebāzts ar noilguša termiņa domām
un spiež tās sešas prāta sienas.
|
|
|