šī · ir · mana · pasaule

ir jau vakars
es man sāk nepatikt, viens ļoti nozīmīgs cilvēks manā dzīvē
ar to, ko viņš dara un kā viņš to dara
ja dara tad dara to pareizi un vajadzīgi nevis kaut kā nepadomājot par sekām.
īstenībā katrs no mums jūtas, domā ka jūtas visliktāk, tikai tad, kad tu ieaugi kuram reāli ir sliktāk tu to apzinies uz īsu brīdi, bet
nepaturi atmiņā, jo kaut kā tās sliktās lietas, kas tev liek justies slikti tu aizmirsti, ne jau tāpēc ka viņu vairs nav.
es varētu raudāt, ja man būtu asaras un laiks, bet man to nav
man tas nepatīk, jo tas nožīmē, ka man jāraud ar sausajām asarām, kas visvairāk sāp, ļoti sāp.
bet ar tādām raud lielākā daļa, jo viņas neredz.
mēs baidāmies rādīties, bet gribam, lai visi mūs redz un kad redz arī nav labi.
kā var zināt kas ir labi?
es gribu citur, es būšu citur, tikai vai man tas ko dod?
jau ātri braucot mašīnā tu nevari aizbraukt no visa, vai tas tas mainītos, ja tu būtu citur?
mainīsies, jo mainīšos es.
datorā ir viegli rakstīt, vieglāk nekā ar roku un zīmuli.
es zināju, kas es esmu, bet nezināju ko gribu, tagad - es zinu, ko gribu, bet nezinu, kas es esmu.
sarežģīti, bet vienkārši, viss ģeniālais ir vienkāršs.
man sāp, bet es nedrīkstu to rādīt nevienam, citādāk man sāpēs vēl vairāk,
vai nav dīvaini, ka tie kuriem vajadzētu mani mierināt un palīdzēt, varētu sāpināt vēl vairāk, nekā jau ir izdarījuši?
un ja redzēs ka sāp, labu domādami, sāpinās vēl vairāk?
kur kas sākas, kur kas beidzas
nekur un visur
ir it kā viegli zināt virspusējas atbildes uz jautājumiem, bet ir grūti viņas saprast. pieņemt viņas.
kam ir būt vieglāk?
eņģelim vai velnam?
manuprāt abiem, vislabāk būt nezināmam, jo citi no tevis negaida neko, tev nav pienākumi viņiem kaut ko dot, tu vari darīt, visu un neko un nevienam nav jāatskaitās, tikai sev, kas jau tā ir grūti.
atbildes uzdod jautājumus, tik grūtus, ka atbildēt gandrīz nav iespējams.
kāpēc nekas neapstājas? kāpēc ir tā skriešana, es gribu vienkāršu mieru.
pats dīvainākais, ka es pati sev viņu laupu.
kas ir grūtāk zināt vai nezināt?