tas notika šodien. aizdedzināju ar lielu rūpību katru sveci. un ar pateicības vārdiem nodzēsu katru sveci. bet pa vidu tam, es beidzot padomāju un nolasīju lūgšanu beigās paprasot tikai sev dažas lietas. pa vidu tam es sajutu svešādas sajūtas, tā kā manas, bet ne manas, it kā kāds mēģinātu saprast likt man sprast lai beidzu, bet es turpināju jo es gribēju pabeigt un es nepazinu to balsi kas man to domās nočukstēja. es nepazīstu balsis, bet daudzas reizes kad kāda runā, es saprotu - tās ir svešinieces, kuras uzradušās manā galvā dod man padomus un es nezinu vai viņas vēl man ļaunu vai labu, vai saka priekšā patiesību vai melus, vai viņas ir manas vai nav. es nezinu, vai es tagad piederu sev, bet varu pateikt ka es piederēšu, es iemācīšos piederēt sev un neatdot sevi, npaturot sev nekā. es iemācīšos un šo spēju paturēšu, jo man ir apnicis kā es dzīvoju.
|
sveces skaisti manās leduspuķēs spulgoja, tas bija skaisti, to skatu es atcerēšo vienmēr, kad man būs auksti un vajadzēs siltumu - kā sveces liesma apmirdzēja leduspuķes manos logos. |